Šķiet, ka pirms vairākiem gadiem bija periods, kad jaunieši bija kūtrāki un necentās nekur piedalīties ārpus skolas. Tagad var novērot, ka viņi paši grib darīt, un ļoti maz ir to, kas vienkārši pavada laiku bezdarbībā. Manuprāt, viņi ir sapratuši, ka ir jāiesaistās, ir jāmācās, ja grib dzīvē ko sasniegt. Un pilsēta piedāvā ļoti daudz iespēju, kas arī reizē stimulē un mudina kaut kur piedalīties.

Man ir pieredze ar bērniem, taču, cik redzu apkārt, tur, kur ir jauniešu grupas, visas ir pilnas – gan kori, gan tehniskās jaunrades pulciņi utt. Draugi cits citu ņem līdzi un iesaista. Ļoti maz to, kas neko nedara.

Aktīvs bērns vai jaunietis visbiežāk iesaistās vairākos pulciņos. Taču no savas pieredzes varu teikt, – ja tu esi vienā, otrā, trešā, ceturtā, tad tev pašam ir grūti saprast, kas ir vairāk pie sirds, ko tu patiešām gribētu. Dažkārt tas traucē arī pulciņu vadītājiem, jo, ja bērns ir vairākos pulciņos, tad, pienākot koncertiem, kas ir vienā laikā, kurš bērnu zaudēs? Viņš neaizies dziedāt vai dejot? Tāpēc ir vieglāk, ja ir divas nodarbes, maksimums trīs, bet skriet pa visiem pulciņiem – to gan nevajadzētu. Šāda situācija izveidojas, ja bērns pats par sevi ir aktīvs. Gandrīz visās jomās viņš arī sevi labi parāda – gan dzied, gan dejo, gan zīmē, gan arī labi mācās. Viņi prot sadalīt laiku un visur paspēt.

Iemesli tam, kāpēc tomēr ir daļa jauniešu, kas nekur nepiedalās, var būt dažādi. Lai arī šobrīd pulciņu, ārpusskolu nodarbību klāsts ir ļoti liels, iespējams, informācija līdz viņiem tomēr nav nonākusi.

Pašām skolām, skolotājiem te būtu vairāk jāpiestrādā. Var gadīties situācija, kad pirmajā reizē sacītais nav saklausīts, tad būtu jāatkārto. Es domāju, ka skolotājiem jāmudina bērnu aiziet un pamēģināt, lai saprastu, vai tas patīk vai nē.

Vaina var būt arī ģimenē. Bērns ir jāmotivē, ar viņu ir jāstrādā, viņam ir jāstāsta. Taču nevajag iekrist otrā galējībā – atvasi pierakstīt visos pulciņos pēc kārtas, lai tikai sirds mierīga, ka no pulksten trijiem līdz septiņiem atvase kaut kur darbojas. Tā ir ļoti liela slodze, turklāt bērnam ir jāatstāj arī laiks sev pašam un kopā ar draugiem.

Uzskatu, ka ārpusskolas nodarbības, fakultatīvi, pulciņi bērnam un jaunietim ir milzīgs ieguvums. Pirmkārt, viņš atrod to, ko vēlas sevī attīstīt, kas viņam labi padodas.

Skolā, piemēram, zīmēšanai stundas ir iedotas tik, cik ir. Un tālāk talantuvar arī neizkopt. Otrkārt, tā ir komunikācija, draugu un paziņu loka paplašināšana, arī iespēja kaut kur aizbraukt, jo nereti pulciņa dalībnieki piedalās konkursos utt. Skolotāji jau bērniem, jauniešiem cenšas dot pēc iespējas vairāk, tikai jānāk un jādarbojas. 

Aina Apene, Liepājas Bērnu un jaunatnes centra metodiķe