Liepājas
pilsētas administratīvajos noteikumos skaidri noteikts, kurās
vietās var staigāt ar suni un to, kad dzīvniekam obligāti
jāatrodas pie pavadiņas, blakus saimniekam. Runājot par Liepājas
pludmales teritoriju, tā noteikta kā sabiedriska zona un tajā
dzīvniekam jābūt pavadiņā. Savukārt, piemēram, Bernātu
pludmalē dzīvnieks var izskrieties arī bez pavadas. Bet
sabiedriskās vietās, protams, suni nedrīkst atstāt vienu, bez
saimnieka uzraudzības un bez pavadas.

Es,
kā suņa īpašniece, vispār nesaprotu tos cilvēkus, kuri karstā
laikā ņem suņus līdzi uz pludmali. Tādā karstumā dzīvniekam
jāatrodas mājās, nevis zem atklātiem saules stariem, tādējādi
nodarot kaitējumu dzīvnieka veselībai. Tā ir vai nu cilvēku
nezināšana, vai vienkārši neieinteresētība.

Runājot
par to, kā rīkoties, ja uzbrūk bez uzraudzības atstāts suns,
vienalga – liels vai mazs – pirmkārt, cilvēkam jāapstājas un
jāstāv. Šādā situācijā nedrīkst skatīties sunim acīs, jo
tas ir kā uzaicinājums uz konfliktu. To var redzēt arī savvaļā
– ja dzīvnieki negrib kauties, tad viens no viņiem galvu pavērš
sānis. Bet, ja viens otram skatās acīs, būs kautiņš.

Ir
arī suņi provokatori, kas cenšas izraisīt konfliktu. Man pašai
bija gadījums, kad pastaigājoties, pie manis pieskrēja suns un
vairākkārtīgi ar purnu bakstīja kājā. Tā kā zināju, kā
rīkoties, apstājos un uz viņa centieniem nereaģēju – bija
divi, trīs mēģinājumi izprovocēt manu kustību, bet tad suns
vienkārši aizgāja prom.

Šādās
situācijās svarīgi saglabāt mieru, neskriet prom, nevicināt
rokas, nebļaut, bet gan mierīgi stāvēt. Ja tomēr notiek tā, ka
suns uzbrūk, burtiski krītot virsū, tad vēlams nemanāmi
dzīvnieka priekšā nomest kādu priekšmetu, ja tāds ir pa rokai.
Tādā veidā iespējams suņa interesi novirzīt uz šo priekšmetu.

Nereti
līdzīgās situācijās nonāk arī riteņbraucēji – ja
riteņbraucējs ir spēcīgs un simtprocentīgi pārliecināts, ka
izmantojot savas fiziskās spējas, viņš var paspēt pamukt no šī
suņa, tad to var darīt. Tomēr pēc būtības, arī riteņbraucējam
vienkārši vajag apstāties un pagaidīt, kamēr suns apošņā gan
velosipēdu, gan pašu braucēju un viņam zūd interese. Tikai tad,
kad suns ir aizgājis prom, riteņbraucējs var atkal turpināt
kustību.

Tomēr šīs ir tikai sekas, nevis pati problēma. Konkrētā
problēma ir tā, ka sunim ir saimnieks,kas dzīvnieku nepieskata.
Bieži vien nekādi sodi saimniekam arī neseko, jo daudzos gadījumos
suns atstāts bez uzraudzības un uzbrukuma brīdī cietušais
saimnieku nemaz nekur nemana.

Kāpēc
mums pilsētā, piemēram, nav pamestas mašīnas? Tāpēc, ka ir
viegli identificēt tās īpašnieku un piemērot sodu. Ja suņa
īpašnieks zina, ka viņa mājdzīvnieka identitāte ir piefiksēta
kopējā mājdzīvnieku reģistrā, pēc kura viegli var noskaidrot
suņa īpašnieku, un sodīt atbilstoši pārkāpumam, situācija
būtu citāda. Būtu arī daudz mazāk pamestu dzīvnieku.

Lai
gan likums ir pieņemts, realitātē šī sistēma vēl pie mums
nestrādā. Kamēr mājdzīvniekus nevar identificēt, daudziem
cilvēkiem arī nav šī atbildības sajūta. Cilvēks ir sakosts,
viņam ir psiholoģiska un fiziska trauma, bet suņa saimnieks par
neko neatbild. Tas liecina, ka daļa suņu saimnieku nav gatavi
nopietni uztvert savu lomu un atbildību. Ja suns netiek dresēts un
audzināts, viņš pats sevi izklaidē kā māk.