Pēc tam, kad Bērnu un ģimenes lietu ministrija apšaubījusi bāreņu piedzīvoto vardarbību, aprūpes iestāde Žēlsirdības māja organizēja vēl nebijušu pasākumu preses konferenci, kurā jaunieši satikās aci pret aci ar amatpersonām. Jauniešu asaras bija neviltotas, tāpat arī ministriju darbinieku vēlme attaisnot saņemtos pārmetumus. Šokējošajai atklātībai ir pozitīvas sekas – Bērnu un ģimenes lietu ministrija uz bērnunamiem Stiklos un Liepājā solās nosūtīt psihologu grupas, savukārt informāciju par meitenes izvarošanu Liepājas psihiatriskajā slimnīcā Labklājības ministrija nodevusi policijai.
Neatkarīgā jau rakstīja, ka vairāki jauni cilvēki sadūšojušies atklāt valsts paspārnē piedzīvoto – cerībā pasargāt no līdzīga likteņa nākamās bāreņu paaudzes.

Viņi vairākiem masu medijiem stāstījuši par mērdēšanu badā, izvarošanu, sišanu ar gumijas šļūtenēm, pazemošanu.

Ministrija gan apšaubījusi šīs informācijas nozīmīgumu un patiesumu, aicinot sensitīvā temata atspoguļošanu uzticēt “pieredzējušākiem žurnālistiem”. Ministrs Ainars Baštiks vēstulē Neatkarīgās galvenajai redaktorei uzsver, ka publikācijā Bāreņi atklāj šokējošu vardarbību “informācijas avotu stāstītais attiecināms uz 10 līdz 12 gadu tālu pagātni”. To, ka Neatkarīgās paustā informācija nav izdomājums, ministrijas darbiniekiem nule bija iespēja uzzināt bez preses starpniecības. Žēlsirdības mājas sasauktajā preses konferencē Vita apgalvoja, ka viņas meitiņai pašlaik ir trīs gadi un ka bērniņš ieņemts brīdī, kad viņa psihiatriskajā slimnīcā izvarota. Savukārt Ieva teica, ka joprojām esot bezpajumtniece, jo Puzes pašvaldība viņu pēc iznākšanas no bērnunama piedeklarējusi avārijas stāvoklī esošā mājā pie sveša vīrieša. Kopumā ministriju klerku priekšā uz podesta sēdēja septiņi jauni cilvēki, un katrs no viņiem stāstīja, kā ar viņiem izrīkojušies dažādu valsts iestāžu darbinieki. Šie fakti ir šokējoši. Gita tikai tagad atradinājusies no alkohola, pie kā pieradusi, dzīvojot bērnunamā: “Sešpadsmit gadu vecumā sāku dzert. Visi tur dzēra, un audzinātāji to zināja.” Gitai patlaban ir 21 gads. Savukārt Vita par nepaklausību nogādāta psihiatriskajā slimnīcā, kur ar medikamentiem apdullinātā stāvoklī pavadījusi trīs dienas, turklāt šādas terapijas blak nes bijušas lomkas, radusies arī atkarība no zālēm.

Aigars preses konferencē atklāja citu valsts nodrošinātās aprūpes aspektu: no bērnunama viņš izlaists ārā bez mazākā priekšstata, kā dzīvot turpmāk. Viņš neesot pratis nedz gatavot ēst, nedz lietot naudu, nedz strādāt. Atgriešanās pie tēva bijusi neiespējama, jo savulaik puiša acu priekšā tēvs nogalinājis māti, turklāt bijis vardarbīgs arī pret dēlu. Pabalsts par apgādnieka zaudējumu jaunietim neesot maksāts, kaut gan likums to paģēr. Tomēr Aigaram paveicies, jo nu jau viņš iemācījies dzīvot patstāvīgi. Savukārt daudzi viņa draugi pašlaik ir ieslodzīti veco ļaužu aprūpes namos bez jebkādas ticības labākai dzīvei.

“Ja tu kādreiz izsitīsies, palīdzi mums tikt laukā,” Gitu lūguši jaunieši, kas kopā ar viņu dzīvojuši vienā pansionātā. “Varbūt te ir kāds, kurš var viņiem palīdzēt?” ar šādu jautājumu meitene vērsās pie zālē klātesošajiem, taču neviens neatsaucās. Tāpat arī nebija atbildes uz jautājumu, kurš ir atbildīgs par šo tagad jau pilngadību sasniegušo bāreņu likteņiem. Iespējams, uz preses konferenci ieradušies ministriju pārstāvji saminstinājās arī tāpēc, ka šiem bērniem ir gan kustību, gan intelektuālās attīstības traucējumi.

Grūti prognozēt, kādus secinājumus vairāk nekā trīs stundas ilgusī saruna liks izdarīt ministrijām. Bērnu un ģimenes lietu ministra biroja vadītājs Viesturs Kleinbergs apgalvo, ka informācija tikšot pārbaudīa un ka psihologi centīšoties noskaidrot, vai iestādēs, kas minētas jauniešu liecībās, vardarbība un bērnu tiesību pārkāpumi neturpinās joprojām. Savukārt Labklājības ministrijas pārstāve Egita Doroškina vēsta par valstiskām vīzijām institucionālās vides pārveidošanai. Taču te vietā ir Žēlsirdības mājas saimnieces Tatjanas Bražņikas piebilde, ka risinājums jārod nekavējoties.

Žēlsirdības mājai tās sāktajā cīņā talkā nākusi organizācija Glābiet bērnus!. Tās vadītāja Inguna Ēbela atminas, ka arī 2000. un 2001. gadā, atklājoties vardarbībai Aleksandrovas speciālajā internātskolā un garīgi atpalikušu bērnu aprūpes iestādē Veģos, organizācija sastapusies ar vainīgo amatpersonu un arī atbildīgo institūciju pretestību. Pašlaik scenārijs izskatoties ļoti līdzīgs: “Toreiz, kad Glābiet bērnus! rakstīja uz ANO, ka Latvijā nav nevienas valsts institūcijas, kas aizstāv bērnus, nedomājām, ka tiks izveidota ministrija, kura par galveno uzdevumu uzskatīs cīņu ar žurnālistiem,” sacīja organizācijas vadītāja.

Imants Vīksne,
“Neatkarīgā rīta avīze”