Tuvojas interesants pasākums – ziemas rallijs. Manuprāt, tas
dos pienesumu ne tikai Liepājai, bet arī apkārtnes novadiem, jo piesaistīs ne
tikai autosportistus un viņu komandas, bet arī tūristus. Tāpat šis notikums būs
arī ieguvums iedzīvotājiem, jo dos iespēju skatīties nopietnas autosporta
sacīkstes.

Kaut pasākums ir nopietns, tajā piedalās spēcīgi
autosportisti no dažādām valstīm, skumji ir tas, ka ar katru gadu sarūk pašmāju
autosportistu skaits, kuri piedalās rallijā. Vēl pērn bija vairākas liepājnieku
ekipāžas, bet šogad tikai viena – Lepiksons ar pārinieku.

Taču ir bijuši gadi, kad rallijā ”Kurzeme” piedalījās pat 13
liepājnieku ekipāžas. Brauca Liepājas mērs ar Dambergu, biju es, Būčiņš,
Verbelis, Meldrājs un citi. Visi attālinājušies no rallija.  

Latvijā rallijs ir bagātnieku sporta veids. Bez talanta, ja
vien ir daudz naudas, var puslīdz labi braukt. Atliek nopirkt jaudīgu auto,
piemēram, ”Mitsubishi” un braukt. Neaudzinām jauno autosportistu paaudzi, kā
tas ir citviet.

Igaunijā jaunos sportistus sāk audzināt no 16 gadu vecuma un
pat agrāk. Igauņiem visi ir jauni braucēji, perspektīvi. Nevar sākt braukt 30
gadu vecumā. Talanta attīstīšanai nepieciešams ilgāks laiks.

Ja godīgi, šogad par ralliju pat neesmu painteresējies. Arī
pagājušajā gadā nebiju skatīties. Nevis tāpēc, ka nevarētu atlicināt tam laiku.
Acīm redzot, ja pats neesmu dalībnieks, tad rallijs mani interesē maz. Pirmos
gadus pēc aktīvas dalības pārtraukšanas gan bija cits iemesls – bija sāpīgi.
Bet nu tas pārgājis.

Šobrīd pat ir tā, ka varētu atļauties atsākt braukt rallijā.
Taču esmu sācis domāt, ka lietderīgāk līdzekļus ieguldīt nevis braucot rallijā un
gūstot pāris dienu baudu, bet gan bērnos. Piemēram, sūtot viņus dažādos pulciņos.
Neesmu vairs tāds egoists, lai lielas summas tērētu tikai sev. Labāk trenēšu
bērnus braukt kartingā. Arī Jānis Vīksna rīkojas līdzīgi. Pabrauca pats, nu
iegulda bērnos.

Autosports ir ļoti dārgs prieks. Turklāt ar to pelnīt var,
ne jau braucot. Pelnīt var, taisot sporta mašīnas – taisot tās pēc pasūtījuma vai
arī izīrējot.

Bet, lai varētu braukt, jābūt vairākiem nosacījumiem. Mums tas
savulaik izdevās. Pirmkārt, abi ar Vīksnu bijām kolēģi. Otrkārt, abi gribējām
braukt. Treškārt, saņēmām lielu sponsoru atbalstu – no savas puses mums bija
jāiegulda tikai braukšana un remontēšana. Taču sponsoram ir jāfano par konkrēto
sporta veidu. Proti, ja sponsoram tuvāks būs hokejs, tad rallijam viņš noteikti
naudu nedos.

Tādēļ tādiem braucējiem kā man jāizdara konkrēta izvēle –
ieguldīt visus līdzekļus hobijā, vai arī uzturēt ģimeni un skolot bērnus. Cik
man zināms, arī pārējiem reiz aktīvajiem autosportistiem vēlme turpināt dalību
sacensībās savulaik atdūrās pret naudas problēmu. Mašīna un pārējais attiecīgi
maksā.

Un noplacis arī azarts, vēlme piedalīties sacīkstēs – zudusi
īpašā dzirkstele. Gūstu prieku, pavizinoties ar nesliktu mašīnu pa ielu; papriecājos,
izbraucot pa ledu. Taču, ja mani aicinātu piedalīties, es viennozīmīgi
piekristu. Rezultātu prognozēt, protams, nevar, taču ir lietas, ko nevar
aizmirst. Visticamāk, ka neesmu gatavs pats lauzt sev ceļu atpakaļ uz ralliju,
taču, ja būtu ārējs stimuls, noteikti parakstītos.