Liepājas muzeja lielo izstāžu zāli piepilda uz kokiem sasprausti keramikas galvaskausi, kariķētas antikvariātos atrastas karavīru fotogrāfijas, melni kraukļi, citi elementi un kinētiskās instalācijas “Tautu dēla dziesma” laiku pa laikam izdvestais tāds kā gongs. Mākslinieks Kristians Brekte personālizstādē “Arsenāls” runā par karu, vardarbību un nāvīti. “Dekorācija “Hamletam” gatava. Aktieriem tikai atliek nākt un spēlēt, pat lugas teksts nav jāmācās,” izstādi atklāšanas reizē raksturo kāda apmeklētāja.

Kristianam Brektem ar Liepāju ir izveidojusies laba un produktīva sadarbība. Viņš radījis vizuālo identitāti ekspozīcijai “Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs”, noformējis modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kūrorta modes izstādi, kas notika pērn, piedalījies kopizstādēs “Lielajā dzintarā”, veidojis scenogrāfiju izrādēm Liepājas teātrī. Beidzot pienākusi kārta viņa personālizstādei. Izstāde “Arsenāls” Liepājas muzejā ir pērn decembrī ievērojami lielākajā izstāžu zālē “Arsenāls” notikušās Kristiana Brektes personālizstādes mākslinieka paša tāds kā konspekts un interpretācija.

Piektdienā, kad Liepājā atklāj Kristiana Brektes personālizstādi “Arsenāls”, muzejā notiek kāzas. Tāpēc balto skeletu, kuram galvā cepure-maska ar izgrieztiem acu dobumiem un uzrakstu “Bende”, muzeja priekštelpā pie galdiņa apsēdina vēlāk, pēc ceremonijas, lai, ja nu kas, nesabojātu svētkus. Guļammaisā ievīstītais cilvēka aprisēm līdzīgais tēls pie ieejas lielajā izstāžu zālē gan guļ jau labu brīdi pirms atklāšanas. Bet durvis uz zāli pusstundu pirms tās vēl ciet.

Ar mākslinieci Agnesi Rudzīti sagaidām Kristianu Brekti pie izstāžu zāles durvīm. Viņš ir gatavs mazliet aprunāties. “Kāpēc ir svarīgi izstādīties ārpus Rīgas?” vaicā Agnese. “Tāpēc, ka liela daļa jau neredz to, kas notiek Rīgā. Daži aizbrauc līdz “Spicei” no vienas puses vai līdz “Alfai” un saka, ka viņi ir bijuši Rīgā,” atbild Kristians. Liepājā viņam patīk. Liepājniekiem gan, kā vēlāk interneta vidē varēs pārliecināties, viedokļi ir krasi atšķirīgi. Bet māksliniekam viedokļu polarizācija, protams, nav nekāds pārsteigums.

Kristianam Brektem ir piekārta skandaloza mākslinieka birka, kas disonē ar viņa atsaucību un, jā, arī sirsnību komunikācijā. Skandalozitātes birku, pēc viņa sacītā, piekāruši mediji. “Es saprotu, ka no tā tikt vaļā nevar. Bet tāpat ar katru izstādi es mainos un eksperimentēju ar tehnikām, lai man pašam būtu interesanti,” saka Kristians. “Galvenais ir maksimāli parādīt sevi, lai viss ir kvalitatīvi un labi izstādīts. Daudzi iekrīt, kļūdās, dažreiz izstādēs ir par daudz darbu. Daudz nenozīmē labi. Tāpēc ir jāskatās, kurš darbs ar kuru sarunājas, vai tie viens otram netraucē. Māksliniekam būtu jāredz, kā savus darbus eksponēt.”

Izstādes “Arsenāls” darbos netrūkst ne asprātību (piemēram, pudelītēs iepildīta “Nāves smaka”), ne atgādinājumu un atsauču par kara šausmām un sekām. Izstāde liek aizdomāties par bruņošanās arsenālu ikdienā. Aiz kādām maskām, mīmikas, komentāriem cilvēks slēpjas no cilvēcības it kā miera laikos. Viens no jaudīgākajiem izstādes darbiem ir kinētiskā skaņas instalācija “Tautu dēla dziesma”. “Agrāk kokles stīgas bija no zarnām un to spēlēja tikai zēni, tagad spēlē visi. Viss mainās,” stāsta mākslinieks. Lai īstenotu savu mākslasdarba ieceri, viņš sapratis, ka nedrīkst iet uz veikalu un vienkārši nopirkt instrumentu, bet ka tas jāizgatavo pašam. Un Kristians kopā ar mākslinieku un draugu Modri Svilānu braukuši pie kokļu meistara Ģirta Laubes. “Tā mēs pa nedēļu sataisījām katrs savējo instrumentu,” atklāj Kristians. Savai koklei iepūtis dvēseli, un tagad uz tās kāda skeleta roka spēlē tautu dēla dziesmu.

Īsā saruna saraustīti lēkā no tēmas pie tēmas, un Kristians Brekte pamazām paliek vaļsirdīgāks un saka, ka, viņaprāt, Latvijā īstenībā nevienam tā ļoti nevajag to, ko paveic mākslinieki. Pirms izstādes ir milzīga interese, skan jautājumi, kas mēdz atkārtoties. Un iestājas sagurums no tā, ka atkal kāds vaicā: kāpēc tu to dari? “Tu nevari nedarīt,” saka Kristians. Vēlāk izstāde beidzas, mākslinieks izvāc darbus, un iestājas klusums. Taču, ja ar to, ko dara, viņš kādam ir devis “kādu domu, jūtu, kaut ko viņā atvēris”, tad visam paveiktajam tomēr ir rezultāts, uzskata Brekte.

Un vēl viņš vaļsirdīgi saka, lai nonāktu līdz dziļākai un jēgpilnākai sarunai, starp vaicātāju un atbildētāju jābūt personiskākām attiecībām. “Tomēr svarīgs ir kopā pavadītais laiks, kad tu sajūti otru cilvēku. Tas var būt vienā vakarā, izdzerot vienu, divas glāzes. Satiecies, runājies,” domā Brekte. “Mūsdienās komunikācija ir tāda: dankš, dankš, dankš!”

Kristianu Brekti tirdīt beidzam, kad jau tūlīt, tūlīt jāatklāj izstāde. Agnese uzdāvina Kristianam rokassprādzi ar koka miroņgalviņām. “Tā ir vai nu no Taizemes, vai Malaizijas. Lai tev būtu fīdbeks*,” viņa novēl. Tā arī nekļūst skaidrs, vai esam patraucējušas viņam sagatavoties un noskaņoties svinīgajai uzrunai vai tieši otrādi – esam atņēmušas laiku satraukumam, bet viņš tur savu solījumu uz neuzdotajiem jautājumiem atbildēt rakstiski vēlāk, kad būs iestājies pēcizstādes miers.

– Kāpēc būtu jābaidās no nāves, jo kurš gan gribētu dzīvot mūžīgi, – tu esi teicis. Vai tici pārdzimšanai?

– Man nekas nav pretī, ka dzīvojam vienreiz. Ķermenis noveco, prāts notrulinās. Katrs izmanto sev doto laiku uz zemes pēc savām iespējām un zinot, ka visus mūs beigu beigās apraks. Tāda arī tā pārdzimšana – dabā: kokos, augos.

– Kas ir vai nav pēc nāves?

– Ir dzīve, un ir nāve. Tikpat bezjēdzīgi, kā spriest par to, kas bija pirms ienākšanas pasaulē, ir lauzīt galvu par to, kas sekos pēc nāves. Gan jau cepsimies ellē. Ha-ha.

– Kāds materiāls piestāv nāves attēlošanai un kādā to neizdotos ietērpt?

– Es domāju, ka svarīgi neieslīgt klišejās. Nāvei ir tik daudzas sejas, ka tā var būt gan veca, satrunējusi večiņa, gan maza, apmaldījusies meitenīte – arī šausmu filmās tas uzskatāmi tiek pielietots. Es materiālus izvēlos ne pēc iecerētā darba tematikas, bet gan pēc formas. 

– Kur, kādā veidā vīrietis spēj rast vīrišķības piepildījumu mākslas pasaulē?

– Māksla var šķist kā izklaide vai loderēšana vienīgi vēsturisku aizspriedumu dēļ, pat ja, atskatoties mākslas vēsturē, 90 procentu mākslinieku ir vīrieši. Arī klasiskā izpratnē tas ir fizisks darbs – kaut vai tā pati rāmja izgatavošana, audekla uzvilkšana. Manā gadījumā, veidojot instalācijas un objektus, tas gandrīz vienmēr ir diezgan smags un nogurdinošs darbs. Līdz ar to māksliniekus nebūtu pareizi uzskatīt par baltrocīšiem.

– Vai tev ir svarīgs cilvēku (skatītāju) vērojums un viedoklis par izstādes rezultātu? Šajā gadījumā arī liepājnieku viedoklis…

– Protams, ka skatītājs man ir svarīgs. Man rūp, kā tiks piedzīvota izstāde, uztverti darbi. Tomēr tas, kāds viedoklis izveidosies par izstādi vai par mani kā mākslinieku, jau ir katra paša ziņā. To es nekādi nevaru un negribu ietekmēt. Kur nu vēl par to lauzīt galvu. 

– Kāpēc “neglītais mākslā” atšķirībā no “skaistā” spēj uzrunāt tiešāk, kairinošāk un patiesāk?

– Es nezinu, vai varu tam piekrist. Bieži esmu dzirdējis, ka mana māksla tiek raksturota kā agresīva, neglīta, perversa, bet jau, kā nupat minēju, – mums katram ir sava mēraukla, pēc kuras definējam jēdzienus “skaists” un “neglīts”. Kaut vai atsaucoties uz daudz apspriesto fotogrāfiju sēriju “Morgs” – citi tur redz līķus, citi – krāsu attiecības.

– Vai vecās fotogrāfijas, uz ceļa notriekti dzīvnieciņi vairāk ir materiāls izstādei, projektam vai sava veida goda izrādīšana aizejošam laikam?

– Pirmkārt, tas ir materiāls, un tikai pēcāk tas var kļūt par kaut ko vairāk. Kad mākslas darbs nonāk skatītāja rokās, tas uzsāk savu patstāvīgo dzīvi, un tad jau man pašam tur vairs nav nekādas varas – nav būtiski, ko pats pie sevis ar to esmu domājis. Mani interesē vēsture, līdz ar to arī manos darbos ienāk daudz šāda veida elementu – seni priekšmeti, fotogrāfijas, mitoloģiski un bībeliski tēli. 

– Vai tu būtu gatavs dzīvē sākt visu no jauna, ne ar mākslas pasauli saistītām lietām?

– Uz doto brīdi šķiet, ka neatkarīgi, ko dara cilvēks, atradīsies veids, kā to ielikt mākslas “plauktiņā”. Jēdziens ir bezgalīgi izplūdis. Pat ja pēkšņi sadomātu mest visu pie malas un sākt studēt medicīnu. Gan jau tāpat kaut kādā veidā tas mani aizvestu atpakaļ pie mākslas. 

* Feedback – no angļu val. “atgriezeniskā saite”.