Nevaru
sevi īsti pieskaitīt ne pie ziemas mīļotājiem, ne pie nīdējiem.
Tā kā neesmu ziemas sporta veidu baudītājs, īsti neskaitīšos
mīļotāju pusē, bet arī nīdēju pusē nebūšu, jo ziema kā
gadalaiks man patīk. Un vislabāk man patīk ziema ar sniegu, nevis
bez tā.

Dēlam
ir tikai pusotrs gads, līdz ar to šļūkšana no kalniņiem viņam
vēl īsti neinteresē, bet visi trīs kopā braucam skatīties dabu
un priecāties par tās skaistumu, un reizē arī mēģinu to
iemūžināt bildēs. Esmu liepājnieks, tādēļ arī visbiežāk
cenšos sabildēt tieši Liepāju. Cienu un mīlu šo pilsētu.
Gadās, ka darba dēļ izbraucu arī ārpus pilsētas, kā tas notika
pirms nedēļas, taču jāsaka, ka šis brauciens bija viens no
pēdējā laika grūtākajiem. Nē, ceļš bija tīrs, ļoti “foršs”,
bet apkārt tik daudz “smuku” skatu! Sirds lūza, jo nebija
laika apstāties. Steidzos uz kāzām Rīgā. Vienu reizi gan
nenocietos un automašīnu apturēju. Biju plānojis piestāt
“Statoil”, bet pēcāk braucu tam garām, jo biju
izmantojis šo brīdi jau bildēšanai.

Šogad
tiešām ir ļoti, ļoti skaista ziema. Esmu to notvēris
fotogrāfijās dažādās pilsētas vietās, bet visvairāk man
patika būt Beberliņos. Piesnigušie koki veidoja patiešām
lieliskus skatus. Pašu pilsētu esmu paspējis sabildēt gan dienā,
gan naktī, gan vēl nesatīrītu, tikko pēc kārtējās bagātīgās
snigšanas, gan jau satīrītu, cik nu tas ir iespējams. Man patīk
izbraukt pilsētā pēc pulksten 11 vai 12 naktī, tad ir tukšāks
un sadegtas lampiņas, izgaismotas dekorācijas. Interesanti šajā
laikā ir būt pilsētas centrā.

Priecājos,
ka nu man beidzot izdosies uztaisīt normālu kalendāru, jo būs
brīnišķīgas ziemas bildes. Citādi nevarēju to izdarīt, jo ne
decembra, ne janvāra mēnesim nebija ko pielikt. Pēdējos gadus jau
tāda kārtīga, sniegiem bagāta ziema mums nebija bijusi.

Man
pieder privātmāja, tāpēc zinu, ko nozīmē “šķūrēt”
sniegu pusotru, divas stundas neatliecot muguru. Protams, tas nav
viegli, bet mēģinu uz to skatīties no pozitīvās puses. Šis
laiks mums ir dots, lai mācītu sev pacietību, izturību un
iecietību. Darba dēļ ar automašīnu pa pilsētu sanāk braukt
diezgan daudz. Kādas rādās ielas? Nevarētu teikt, ka
neizbraucamas. Varbūt, par laimi, stūrēju brīžos, kad tās ir
notīrītas. Nezinu, bet vainīgo jau var atrast vienmēr – kāds
kaut ko nav notīrījis, kāds nav kaut ko izdarījis. Es uz to
skatos tā – nu, nevar visu paspēt uzreiz. Un daba šogad rīkojas
tā, kā rīkojas – sniegu tu notīri un pēc brīža jau atkal
viss aizputināts. Ko varu darīt? Neko. Tā kā – tikai pacietību.
Mājās tik liels sniega kalns samests, ka ir jau pāri galvai. No
otrā Latvijas gala, kur sniegs trūkst, droši var braukt pakaļ!

Manuprāt,
šobrīd ziema ir jābauda, nevis par to jāšķendējas. Šķiet, ka
pēdējos piecus gadus tik daudz sniega, kā ir šogad, mums nav
bijis. Un par to man ir prieks. Nav teikts, ka mūsu laikapstākļos
sniegs saglabāsies līdz janvāra beigām, tāpēc baudiet! Kamēr
ir, tikmēr izmantojiet! Vasarā ejam peldēties, sauļoties, bet
ziemā slidojam, slēpojam un citādi priecājamies. Vispār šķiet,
ka šogad daba mums iedevusi daudz vairāk, nekā citus gadus. Arī
saulrieti pie jūras bija tik fantastiski, tik krāsaini!