13.janvāris Latvijai kļuvis zīmīgs ar vēl vienu notikumu, kuru turpmāk atcerēsimies: vakar vakara notikumi Vecrīgā pie Saeimas ēkas iezīmēja līdz šim mūspusē vēl neredzētu aktivitātes veidu – vardarbīgus grautiņus, kādus līdz šim esam redzējuši vien ziņu kanālu sižetos.

Pirmās sajūtas, kas pārņem, vērojot Rīgā notiekošo ar tālrādes starpniecību, ir mulsums. Mulsums, piemēram, par to jauno čalīti, kas televīzijai vēstīja, ka par tiem ”pāris Saeimas logiem” tie ”zagļi”, kas viņam ”stipendiju nogriezuši” var arī samaksāt. Man gan domāt, ka par tiem maksās nodokļu maksātāji.

Mulsums, piemēram, par to, cik negaidīta laikam gan drošības spēkiem bija šī pūļa agresija. No otras puses, droši vien taisnība bijušajam iekšlietu ministram, tagad premjeram Ivaram Godmanim, kurš slavēja policiju par tās rīcību, pūļa izdzenāšanai nepielietojot speciālos līdzekļus. Jo vēl vienu Asiņaino svētdienu kā 1905.gadā tik ļoti labprāt sagaidītu virkne dažādu spēku, kuriem tad būtu leģitīms pamats rīkot ne tādas vien akcijas. Tagad, kā vakar naktī teica premjers, būs otrādi, un, iespējams, nākamā tautas pulcēšanās reize būs jāgaida līdz Dziesmu svētkiem vai ”Prāta vētras” koncertam.

Vēl man liekas, ka ne es viens mulstu. Jo man ļoti apsveicama liekas kaut kādas tautas daļas vēlme publiski paust savu neapmierinātību ar šādiem vai tādiem protestiem. Bet rādās, ka tauta, vai vismaz tie, kas šajās dienās mēdz sevi pozicionēt sevi kā tautu, paši ir apmulsuši.
Kā saucēja balss tuksnesī pēc vakardienas notikumiem atmiņā ataust Valsts prezidenta nesen teiktais par to, ka politikā vajadzētu ienākt jauniem, spējīgiem cilvēkiem. Vismaz no tiem, kas vakar plosījās pie Saeimas, laikam jau neviens tuvākajā laikā nekļūs par vērā ņemamu politiskās dzīves spēlētāju. Un labi, ka tā.

Es tiešām esmu samulsis. Par mūsu policistu (tātad arī mūsu tautas daļas) virzienā lidojošiem akmeņiem un pudelēm. Un nepamet sajūta, ka, lai tā notiktu, bija vajadzīgs kas vairāk par vienu ”Latvijas balzama” dzērienu veikalu Vecrīgā. Es mulstu, jo nespēju atrast nekur sev tuvumā ko tādu, kas spētu ģenerēt tādu nesodāmības un visatļautības sajūtu, lai TV kameru priekšā bez bažām varētu zīmēties ar bruģakmeni rokās. Varbūt vienu to tiem bruģakmeņiem, kuru pirms 18 gadiem janvārī mūrēja barikādēs. Pie tās pašas Saeimas ēkas.

Un tad atcerējos, ka vieglāk uz lietām ir lūkoties caur ironijas prizmu, atcerējos kāda komentētāja ieteikumu labāk rakstīt par jauniešu izklaidi, nevis sabiedriskajām un politiskajām aktivitātēm, un mulsums pagaisa. Jo vakardienas notikumus Vecrīgā es varu uztvert vien kā jauniešu (vai arī jau nedaudz pieredzējušu jauniešu) izklaidi. Maķenīt ekstrēmāku nekā ”Street Drive party” tepat Liepājā. Bet NEKĀDĀ gadījumā kā tautas protesta izpausmi. Jo te nu gan es bez mulsuma varu teikt – es neesmu tādas tautas daļa, kas savu panāk šādiem līdzekļiem. Ar šiem cilvēkiem diez vai es jelkad vēlēšos stāvēt plecu pie pleca Dziesmu svētkos vai ”Prāta vētras” koncertā. Viņi jau arī diez vai tur mēdz stāvēt.

Un vēl ironiskākam noslēgumam – atcerējos par to pirmo akmeni un to, kurš tad drīkstētu to mest…

Emīls Dreiblats,
“Radio Skonto Liepāja” dīdžejs