Dziesmu svētku simtpiecdesmitgade ir plānota nākamajā gadā. Paredzēti divi koru koncerti – lielkoncerts un noslēguma koncerts. Piemēram, jauktajiem koriem programmā ir virs 40 skaņdarbiem. Divus gadus mums nav bijušas skates, repertuāra pārbaudes. Pašlaik kopā īsti nevaram mēģināt, koncerti tiek atcelti.

Repertuāra sagatavošanu ļoti lielā mērā nodrošina kopkora mēģinājumi. Divus gadus kopmēģinājumi nav varējuši notikt. Atsevišķi pa balsīm katrs koris strādā, bet neesam sadziedājuši kopā.

Pilsētas kori mēģina, bet novados maz. Tur situācija ir sliktāka, diriģentiem nav saglabāts atalgojums par laiku, kad kolektīvi it kā nemēģina. Daži diriģenti nav vakcinēti, tāpēc pašlaik ir jautājums, kurš šos korus vadīs.

Otrā programma ir iedota tikai šajā sezonā. Ja paliek tikai daži mēneši, ja nezinām, kas būs 2022. gada ziemā, nevaram garantēt, ka šis koncerts būs klausāms.

Virsdiriģentu sanāksmē visi nonāca pie kopīga lēmuma, ka šādā situācijā Dziesmu svētki var notikt tikai 2024. gadā. Tomēr svētku plānošana ir saistīta ar 2023. gadu, līdz ar to ir liela dilemma, kā rīkoties. Dejotāji uzskata, ka svētkiem jābūt nākamgad. Visticamāk, vienam pārim gan nav jānodejo 40 dejas.

Lai programma skanētu tā, kā to baudījām Latvijas simtgades dziesmu svētkos, dziesmām ir jāieguļas rokās, balsīs un sirdīs.

Formāli un ķeksīša pēc izdarīt var, bet, dziedātāji, kuri visu mūžu dzied, vēlas svētkus baudīt un atdot savu sirdi. Neviens cilvēks nevēlas rādīt citiem kaut ko, kas nav labi izdarīts.

Ja mēs martā sāksim dziedāt un varēsim skates vietā organizēt kaut vai katram kora veidam vienu lielu kopkoncertu un piedalīties vēsturisko novadu dziesmu svētkos, tad teorētiski varētu izdziedāt vismaz pirmo programmu, strādāt vasarā un nākamgad – jau normāli.

Izdarīt to var, bet mēs nostādām dziedātājus milzīga stresa situācijā. Cilvēki ļoti vēlas dziedāt un uz sajūsmas viļņa var izdarīt, bet Dziesmu svētki ir svētki arī klausītājiem.

Protams, neviens nevēlas saslimt un aplipināt citus. Cilvēku drošība ir prioritāte. Ir vajadzīga liela telpa mēģinājumiem, kur var ievērot distanci. Reizi nedēļā Latviešu biedrības nama lielajā zālē ir mans koris, otrreiz – kolēģes koris, tur mēģina arī dejotāji. Mazajā telpā var būt tikai trīs dziedātāji. Mēs varētu tikt galā, ja divreiz nedēļā varētu sanākt lielajā zālē. Tas acīmredzot ir risināms jautājums.

Ilze Valce, Liepājas koru apriņķa virsdiriģente