Vēl pirms sāka svinēt kristīgos Ziemsvētkus, ne vien senie
latvieši, bet visa pasaule svinēja Ziemas saulgriežus jeb Ziemassvētkus. Tas
tiek darīts, kad saulīte ir viszemāk, kad diena visīsākā un nakts visgarākā –
21.decembrī.

Ziemas saulgrieži tiek sumināti, jo mēs taču gribam, lai
saule nāk atpakaļ, lai diena kļūst garāka, lai viss aug griezdamies, lai mēs
paši sildāmies un esam labāki.

Latgalē jau izsenis, lai sauli vedinātu atgriezties, veļ
bluķi. Kurzemē arī sākuši pildīt šo rituālu, bet patiesībā Kurzeme nav tā īstā
vieta, kur senos laikos bluķi vilka. Bet ķekatās ejam, dziesmas dziedam, mīklas
minam, rotaļās ejam, viens otru uzjautrinām, viens otru apčamdām, viens otram
laimes vēlam, noperam.

Ir bezgala daudz Ziemas saulgriežos darāmo darbu. Tāpēc par
šo visu stāstu bērniem, kuri pie mums pirms svētkiem uz radošajām skoliņām nāk
nepārtraukti. Pirmais, ko bērni vēlas, ir skriet pie galda – sēdēt un ēst.
Skaidrojam, ka vispirms ir jāienāk namā, namamātei jāpasaka labdiena, jānovēl
viņai laime, jāiepriecina namamāte un citi mājas ļaudis ar dziesmām un rotaļām.
Un tikai tad laiks sēsties pie galda – kad saņemts uzaicinājums. Cienasts
jānopelna.

Un tas viss tiek darīts, lai sauli dabūtu atpakaļ. Latvietim
vienmēr uz galda ir bijusi maize, uguns un sāls. Ja šīs trīs lietas ir, tad arī
nākamajā gadā viss būs labi.

Zirņi, kāposti un citas ēdamlietas seko pēc tam. Jo, pats
par sevi saprotams, ka jāieturas taču ir, lai spēka nepietrūkst. Ar zirņiem
saistās milzum daudz ticējumu. Piemēram, tie jāēd, lai nākamajā gadā būtu daudz
naudas. Bet bērni nedrīkst ēst daudz zirņus, jo tad naktī utis metās galvā.

Tāpat jāiet uz kūti ar lopiem runāt, jo latvietis taču ir
zemnieku cilvēks. Un praktiski visas senās tradīcijas ir zemnieku tradīcijas.
Līdz ar to pilsētniekiem tās nereti ir grūti saprast. Bet viss taču izaug no
Dieva gribas. Ja būs laba vasara, būs, ko ēst.

Apdāvināšanās Ziemassvētkos nav latviešu tradīcija. Šis
paradums, šķiet, nācis no vāciešiem, no kungiem. Arī veikalniekiem taču ļoti
patīk, ka cilvēki pirms svētkiem dodas uz veikaliem un iepērkas. Pēdējā laikā
tas tiek popularizēts aizvien vairāk un vairāk. Senie latvieši cits citu
apdāvināja ar dziesmām, rotaļām, ar pērienu labai veselībai, ar zīlēšanu.

Galvenais ir labi pavadīt laiku, jo tā rituāla daļa, kas
bija sen-senam latvietim, jau būtībā pazudusi. Mēs jau to pat īsti nezinām –
vien mazas drusciņas no pierakstiem.

Šobrīd latviešu Ziemassvētki sajaukušies kopā ar
kristīgajiem Ziemsvētkiem. Paldies Dieviņam, ka mums Liepājā ir ”Namīns”, kur
šīs lietas ļoti strikti nošķiram. Bērni pie mums nāk un tādējādi izzina par
latviešu tradīcijām attiecībā uz Ziemassvētkiem.

Sējam bērnos sēklu, jo ir jāsaglabā latviešu tautas
tradīcijas, identitāte, savi svētki. Pasaule mums nāk virsū ar dažādiem
jaunievedumiem. Mēs to ļoti labprāt pieņemam, bet ir būtiski nepazaudēt
latvisko, savējo. Šī iemesla dēļ 21.decembra pēcpusdienā arī visus interesentus
gaidījām folkloras centrā ”Namīns”, lai kopīgi latviskā garā svinētu Ziemas
saulgriežus.

Tie, kuri 21.decembra vakarā, kad saulīte bija viszemāk, ar
zīlēšanu vai kā citādi atzīmēja Ziemas saulgriežus, patiesībā veica savas
latvietības saglabāšanu.

Dīvaini sanāk – latvietim ir jāaiziet plašajā pasaulē, lai
viņš sāktu domāt, atcerētos Latviju, latviešu tautas tradīcijas, latviešu
tautastērpu un vēlētos pie sevis ciemos uzņemt latviešu folkloras kopas. Bet,
kamēr viņš ir šeit, šajā vietā, viņam tas viss liekas attālināts, jo ir
pašsaprotams.