Pasākumu cikls ”Esi
atbildīgs!”, kura mērķis ir veicināt skolēnos izpratni par atbildību pret
dzīvniekiem, ir ļoti vajadzīgs, tādēļ prieks, ka Liepājas pilsētas domes Vides,
veselības un sabiedrības līdzdalības daļa pievērš uzmanību šiem jautājumiem.
Interese par uzsākto kampaņu ir ļoti liela un tas apliecina šīs problēmas
aktualitāti.

Atbildība pret
dzīvniekiem būtu jāaudzina no mazotnes, par to ir jārunā gan ģimenē, gan skolā.
Es uzskatu, ka katram sunim, īpaši, ja viņš dzīvo pilsētā, ir jāapmeklē suņu
skola. Kāpēc? Ja es to jautāju bērniem, viņi parasti atbild pareizi – lai ar šo
suni varētu droši uzturēties dažādās sabiedriskās vietās. Ar laiku tādā veidā
varētu palielināt sabiedrības lojalitāti pret dzīvniekiem, un, līdzīgi kā citur
pasaulē, mēs ar saviem suņiem varētu apmeklēt sabiedriskas vietas, un visi
justos droši.

Sabiedrības
attieksme pēdējos gados būtiski nav mainījusies. Varbūt vairāk ir tādu, kas
cenšas izglābt nelaimē nonākušus dzīvniekus. Es nesen ar interesi noskatījos
kādas Krievijas publicistes materiālu par padomju laikiem, kad uz kucēnu, tāpat
kā automašīnu, bija jāgaida rindā, un nākamajam suņa saimniekam obligāta bija
trīs mēnešu apmācība. Es domāju, ka tas būtu viens no risinājumiem, kuru varētu
apsvērt, jo, kā stāstīja minētā žurnāliste, saskaroties ar šādām ”grūtībām”, no
suņa iegādes atteicās ap 70 procentiem potenciālo saimnieku. Apmācības prasa
laiku, bez tam liek aizdomāties par to, kāda atbildība būs jāuzņemas nākotnē.

Šobrīd pie mums gan
situācija ir tāda, ka piedāvājums ir ļoti liels, un suņu audzētāji ir
ieinteresēti realizēt savu ”produkciju”. Un maz ir atbildīgu suņu audzētāju.
Protams, ir tādi, kas rūpīgi izvērtē, kādās rokās nodot kucēnu vai kaķēnu, un
topošajiem saimniekiem uzdod daudz jautājumu. Jāmeklē informācija, jāmeklē
audzētāji, kas pēc tam nezaudē kontaktu ar suņu saimniekiem. Jāmeklē suņu
instruktori, kuri vispirms sāk ar saimnieka izglītošanu, un tikai pēc tam
pievēršas kucēna dresēšanai.

Dzīvnieku
patversmes pie mums ir pilnas un bieži tur nokļūst saimnieku suņi, nevis
klaidoņi, kas dzimuši savā vaļā. Patversmēs nonāk arī šķirnes suņi, kuru
iegādei ir iztērēta nauda. Šobrīd ļoti liels ir mazo, dekoratīvo sunīšu
pieplūdums, līdzīgi kā pirms kāda laika patversmes bija pilnas ar haskijiem,
kurus daudzi mēģināja turēt pilsētā un audzināt kā dīvāna sunīšus. Ir arī
čipoti suņi, bet kāda jēga no čipa, ja suns vienalga nav reģistrēts un
saimnieku atrast tāpat nav iespējams? Valstī šī sistēma nav sakārtota – suns ir
čipots, piesieties nevar, bet, ja tas tiks pamests, tad saimnieku atrast nebūs
iespējams. Dzīvnieki nonāk patversmē, ja saimnieki maina dzīvesvietu, varbūt
mainās kādi citi apstākļi, bet, manuprāt, tas būtu tāpat kā atteikties no kāda
ģimenes locekļa – mēs tagad dzīvosim citur, bet tev tur vieta neatradīsies.

Tādēļ es uzskatu,
ka būtu nepieciešami kritēriji, pēc kuriem izvērtētu spēju uzņemties atbildību
par dzīvnieku. Man noteikti iebildīs un teiks, ka tas viss nav vajadzīgs, bet
pilnās patversmes liecina par pretējo.

Ar bērniem runājam
arī par to, kādēļ aiz suņa ir jāsavāc izkārnījumi. Te nav tikai estētiski
apsvērumi: runa ir par reālām iespējām inficēties ar parazītiem, un trakākais
ir pavasarī, kad šie izkārnījumi pēc ziemas izžūst un put – ieelpojot šos
putekļus, cilvēks noteikti saslims. Arī klaiņojošo dzīvnieku izplatītās
slimības ir ļoti aktuāls jautājums, par kuru nemaz tik daudz netiek runāts.
Cilvēki tikai brīnās par jocīgām saslimšanām, alerģijām, redzes problēmām. Arī
par to būtu jārunā jau skolā.

Atceroties pēdējo
skaļo gadījumu, kad trīs bērni mēģināja pakārt kaķīti, domāju, ka saknes šādiem
gadījumiem meklējamas ģimenē. Es tiekos ar bērniem un viņu attieksme pret
dzīvniekiem vienmēr ir ļoti pozitīva. Arī sabiedrībā nav izplatīta negatīva
attieksme pret dzīvniekiem. Nežēlīgā apiešanās ar dzīvniekiem ir atsevišķi
gadījumi, kur psihologi labāk varētu mēģināt izskaidrot, ko bērns ar šādu
rīcību mēģina kompensēt. Iespējams, šādā veidā tiek izgāztas dusmas par ģimenē notiekošo.
Jo bērni bez iemesla nav nežēlīgi. Protams, mēs nezinām visu kas notiek, ir arī
bērni, kas neapmeklē skolu, klaiņo, un šādās bandās nežēlība pret dzīvniekiem
ir sava veida pašapliecināšanās.