Esmu viņam pirmā

Prātojot, cik tad ilgi viņai pieder ”Volvo”, Ivonna sauc palīgā meitu un par abām kopā sarēķina, ka tikpat, cik gadu sunim, – deviņi. Pirms šī ”Volvo” Ivonnai bija 1984. gada opelis.

”Es to ļoti mīlēju. Tad mans mehāniķis, kurš par to gādāja, saprata, ka vairs negrib rūpēties.

Viltīgi atveda no Rīgas man šādu ”Volvo” un parādīja. Un es iemīlējos…”

smejas īpašniece. Tā arī ieguvusi šo automašīnu par sešsimt eiro, brauc un nevarot iedomāties citu mašīnu. Cerot uzturēt tādā stāvoklī, lai kalpo ilgi jo ilgi.

”Ir sajūta, ka esi tādā lielā laivā vai kuģī, varbūt tankā, jo superdroša sajūta. Auto ir liels, ērts, draudzīgu seju. Forša mašīna. Stils ļoti skaists, arī krāsa, patīk, kā izskatās,” viņa apraksta.

Kura saimniece pēc kārtas esot, Ivonna nezina, jo ”Volvo” nopirkts kādā no Rīgas autoplačiem, nav interesējusies par vēsturi un pat nezina sava spēkrata nobraukuma kilometrāžu. ”Man ir tāda sajūta, ka esmu pirmā,” viņa nosmejas.

Pretēji visbiežākajam scenārijam, kad, nopērkot pavecāku automobili, drīz vien lien laukā neskaitāmas kaites un vainas, kuru labošana prasa lielas summas, Ivonnai šis ”Volvo” lielas galvassāpes neesot sagādājis.

”Izņemot to, ka

pēdējā gadā esmu vairāk ieguldījusi, lai mašīnu uzprišinātu. Sanatorija, skaistumkopšana un medicīniskā apskate, pilnībā nomainīti daži orgāni.

Citādi daudzus gadus auto man neko nav prasījis. Mašīna nav pārāk sarežģīta, principā nelūst. Tik, cik akumulators jānomaina un riepas,” atklāj īpašniece.

Pagājušajā gadā ”Volvo” nedaudz sametināts, iespējams, vajadzēs vēl.

Šis gads bijis bēdīgs, nomiris ilggadējais mehāniķis, kurš Ivonnai un ”Volvo” bijis kā ģimenes loceklis. Tad viņa iepazinusies ar Pēteri Zudavu, kuram pieder ”Retro garāža” Grobiņā.

”Viņš un Aivara garāža, Grobiņas puikas, ar mīlestību izturas pret mani un manu ”Volvo”. Es viņiem uzticos un viņus mīlu!

Šogad ielikti jauni amortizatori, ģenerators, slotiņām jauns motors, piekrāsots šur tur, puikas sačubinājuši. No Vācijas pasūtīti aizmugurējie lukturi, jo bija pabalējuši, nebija pietiekami oranži un dzelteni. Diezgan stabili sakārtots. Nākotnē es vēl pasūtīšu salona skaistumlietiņas, kas izbeigušās, piemēram, plastmasas detaļu starp sēdekļiem, kas pazudusi, nolūzuši daži āķīši,” izstāsta Ivonna.

Uzticīgas actiņas

Pret savu braucamo viņa izturoties kā pret darba mašīnu un salonu ar auduma sēdekļiem un apdari pārmēru nesaudzējot. ”Varbūt vajadzētu vairāk, bet man tur vienmēr piegružots, suns brauc ar ”Volvo”. Taču auto tā uztaisīts, ka turas arī lielā ekspluatācijas slodzē. Es gan braucu tepat pa Liepāju un rajonu.

Tālu nebraucu, es tikai skaisti,” formulē I. Kalita.

Automašīna ir pagarāka, un ”Volvo” marka principā nav tā, kas izceltos ar vislabāko manevrētspēju.

Ivonna saka, ka nespējot salīdzināt, jo jau tik ilgi brauc ar vienu un to pašu mašīnu. ”Esmu pieradusi pie gabarītiem. Piedevām varu tur mierīgi ielikt iekšā dīvānu vai trīsmetrīgu koku, skapi pilnā izmērā. Tas to atmaksā, jo bagāžnieks ir milzīgs, tā īstenībā ir kā maza kravas mašīna,” viņa atzīst.

Lielu svaru auto turot pavisam labi.

Šo ”Volvo” modeli bieži uz ceļiem neredz. Ivonna pazīstot dažus cilvēkus, kuriem tāds ir. ”Grobiņas puikas bija apskatījušies, ka Latvijā tādi ir 38 piereģistrēti, bet arī sedani tai skaitā. Vairākiem maniem draugiem ir, bet dažiem stāv garāžās. Zinu tikai vienu, kas brauc,” viņa pastāsta.

Šo automobili varētu piereģistrēt kā retro auto. Ivonna spriež, ka to varētu izdarīt, tikai vispirms vajagot smukumiņus salikt, lai nav, kur piekasīties.

Samērā rets, ļoti liels – ”Volvo” izceļas satiksmē starp citiem. ”Esmu ievērojusi, ka pārsvarā pusaugu puikas ir ļoti priecīgi, ieraugot manu auto, rāda īkšķus gaisā. Tā ir visatsaucīgākā publika. Ir daži cilvēki, kuri regulāri ik pa laikam nāk man klāt un grib to nopirkt. Saku nē, bet viņi atkal nāk un prasa, vai neesmu pārdomājusi,” atklāj īpašniece.

Cik gribētāji sola par ”Volvo”, viņai neesot ne jausmas, jo par tādām lietām nemaz nerunājot – automašīnu nepārdod.

Reiz aizbraukusi uz festivālu Bauskā, un tur visi uzreiz skrējuši skatīties, kad redzējuši Ivonnu atbraucam. ”Auto nav tik bieži sastopams, tāpēc – ja ir ”Volvo”, tad skaidrs, ka arī es esmu kaut kur tuvumā,” saka māksliniece.

”Nevaru iedomāties, šobrīd neredzu nekādu iemeslu domāt par pārdošanu un citu auto. Ko nākotne nesīs, nezinu. Protams, nav tā, ka tas būtu ļoti ekonomisks, diezgan daudz ēd benzīnu. Ja grib stilot, tad par to jāmaksā arī ir.

Dāmas pērk kaut kādas ”Chanel” somiņas, tās maksā desmit manus ”Volvo”. Es stiloju ar ”Volvo” – ieleju benzīnu,”

nosmejas Ivonna.

Iepriekš viņai ir bijuši arī daudz mazāki automobiļi, piemēram, balts golfiņš, ar kuru arī normāli braukusi.

”Arī mašīnām ir sava personība. Lai cik tas jocīgi būtu, nav vienkārši dzelzs gabals. Visiem jau ir kāda mīļākā mašīna bijusi, ar kuru veidojas siltas attiecības. Ar ”Volvo” man veidojas personiska mīlestība, tā kā uz kādu zvēru,” saka saimniece.

Ar savu auto viņa arī aprunājoties. ”Citreiz nāku no ballītes mājās, skatos, stāv, skatās ar savām uzticīgajām actiņām. Es paglaudu, saku: ”Ak tu, mans mīļais ”Volvo”!”

Analogs auto

Liels pluss esot tas, ka šo automašīnu viegli atrast stāvvietā. Ivonnai bijuši gadījumi, kad braukusi ar draugu mašīnām. ”Aizmirstu, kā tās izskatās. Pieparkotas blakus citām, visas izskatās vienādas. Ir bijušas problēmas atrast to mašīnu, ar kuru esmu atbraukusi un nolikusi stāvvietā,” viņa izstāsta.

Nekādi datori šajā ”Volvo” neesot.

Slēdz ar parastu atslēgu, logus atver ar rokturi, spogulīši regulējas no iekšpuses ar puļķīti.

”Tāds analogs auto. Kaut ko jau tas domā, bet domā vienkārši,” spriež saimniece.

Siltuma ziemā pietiekot. Galu galā – zviedru mašīna, viņi zina, kas ir aukstie gadalaiki. ”Tam pūš cauri un vēdinās. Manam dēlam bērnībā kļuva slikti modernajās mašīnās, jo tās ir izolētas, savs mikroklimats iekšā. Šajā gadījumā esam kopā ar vidi, kas ir ārpusē, gaiss ir citāds. Kondicionētāja nav. Vasarā turam logus vaļā. Ziemā logi pārāk nesvīst, kad ieslēdz siltumu. Logi svīst tad, kad atved slapju suni un ieliek aizmugurē,” teic Ivonna.

Zviedri arī ražo vienu no drošākajiem automobiļiem, taču nopietnus pārbaudījumus Ivonnas rokās tas nav piedzīvojis. ”Sliktas parkošanās dēļ tas vairākkārt ir atmuguriski netīšām ieskrējis citos automobiļos. Tam jau, protams, nekas nenotiek, bet man jāsamaksā par remontu otram cilvēkam. Tpu, tpu, tpu, lai tā paliek! Gaisa spilvenu nav,” saka saimniece.

Liela ērtība gan esot automātiskā pārnesumu kārba, pie kuras pierasts.

Tehnisko apskati automašīna tikko izgājusi. Ar kādām emocijām tur sagaida iebraucam veco ķirškrāsas kuģi, Ivonna nezinot, jo arī šo procesu paveic viņas automehāniķi.

Tik neparasts un skaists auto reiz jau bijis iedots filmēšanās vajadzībām, taču tā bijusi amatieru filma. ”Citādi nē, arī uz kāzām neviens nav prasījis izbraukt. Kādam pazīstamam laikam jau dotu,” viņa domā.

I. Kalitas stāžs pie stūres esot ap 30 gadu. ”Bet kādu laiku es nebraucu, kādus astoņus gadus. Biju piedzemdējusi savu pirmo meitiņu, un man iestājās paranoja. Izdevās to pārvarēt tā, ka bijām izbraukuši, šoferītis, kuram bija paredzēts braukt, bija iedzēris. Mājās bija jātiek, un tad atsāku braukt piespiedu kārtā. Tagad nevaru iedomāties, kā tas ir – nebraukt,” viņa atzīst.

Savā braukšanas stilā viņa atzīst neveiksmīgu parkošanos, kā arī nebraucot ātri.

”Es varētu būt viena no tiem, ko uz šosejas visi lamā, jo es velkos,”

domā Ivonna. Uz 120 savu ”Volvo” uzspiedusi, brauc, bet tālāk nemēģināja.

Pie spoguļa Ivonnai piekārta ”Retro garāžas” emblēma un citi rotājumi. ”Zilās krellītes ir no iepriekšējās mašīnas. Tās laikam ir lūgšanu krellītes, nopirktas skaistumam, jo piestāv. Otras ir ar gliemežvāciņiem, kas siltajās zemēs skaitās laimi nesoši. Tās veiksmei un smukumam. Pārsvarā smukumam, jo veiksme mums tāpat ir.”

Ivonnas Kalitas ”Volvo 240”

• 1990. g. izl.
• 2,3 l benzīna dzinējs, 115 ZS.
• Patēriņš pilsētā – 12l/100 km.
• Automātiskā pārnesumu kārba.
• Pilna masa – 1950 kg.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.