liepajniekiem.lv
Tam sekoja sadziedāšanās nakts, kurā kopkorī ar skatītājiem skanēja latviešu tautas dziesmas un citi iemīļoti skaņdarbi.
Nu jau katrs svētku dalībnieks ir atgriezies mājās – ar lielu bagāžu spilgtu atmiņu, neaizmirstamu un aizkustinošu sajūtu, jā, arī iekrājušos nogurumu un pa kādai brūcei, ko dziedēt. Laiks atpūtai!
Estrādē skaņa lido
Viens no lielākajiem pasākumiem bija koru lielkoncerts ”Tīrums. Dziesmas ceļš” Mežaparka estrādē ”Sidraba birzs”, pulcējot 16 tūkstošus dziedātāju.
Kopkoris izpildīja tautasdziesmu apdares un to iedvesmotas oriģinālkompozīcijas, kopkora skanējumā būtiska loma bija arī a cappella dziedāšanai.
Lielkoncerta programmā bija iekļauts gan iepriekšējo svētku mantojums, gan skaņdarbi, kas mākslinieciski spilgti izsaka latvisko identitāti, tautas brīvību, cieņu pret senču mantojumu, garīgā tīruma meklējumus un nākamības atklāsmes.
Sajūsmu par lielkoncertu klausītāji un skatītāji pauda jau dienu iepriekš, pēc tā ģenerālmēģinājuma,
un arī ”īstajā” dienā tas izraisīja lielu prieku un aizkustinājumu.
Grandiozs, saviļņojošs, episks – tādus vārdus veltīja skatītāji: gan tie, kas koncertu vēroja klātienē, gan tie, kas attālināti – televīzijas ekrānā.
Liepājniece Ilze Valce bija starp koncerta virsdiriģentiem. ”Šim kora lielkoncertam bija tāda noslēpumaina, mītiska, rituāla noskaņa. Tāds liels noslēpums. Mierīgs, plūstošs, bez tukšiem saukļiem. Dziļš un piepildīts koncerts,” atceroties piedzīvoto, viņa raksturo portālam.
”Koncerts tiešām bija ļoti aizkustinošs. Bija ļoti labi izdomātas savienojošās pārejas.”
”Manuprāt, dziedātāji jutās ļoti labi,” spriež virsdiriģente. ”Estrāde skan ļoti dzidri. Akustika ir brīnišķīga.”
Ja iepriekš bijusi skaņas nobīde, tad šeit esot bijusi sajūta, ka skaņa lido. ”Man personīgi kā diriģentei bija ļoti viegli diriģēt. Un arī dziedātāji sacīja, ka, lai kur viņi stāvētu, jebkurā vietā ļoti labi skanot.”
I. Valci sajūsmina, kā pārtapusi Mežaparka lielā estrāde. ”Izskatās patiesi brīnišķīgi.” Turklāt – galvenais, ka nu ir vieta visiem dziedātājiem.
”Daudziem dalībniekiem šie bija pirmie Dziesmu svētki, un es domāju, ka tas ir vēsturisks mirklis šiem jaunajiem 21. gadsimta bērniem – ieskandināt jaunu, modernu un laikam atbilstošu estrādi, būt kopā ar savu tautu un lepoties ar to.”
No Liepājas nākušais Dziesmu svētku virsdiriģents Gints Ceplenieks, savukārt neslēpa, ka bažas, gaidot šos svētkus, bijušas: vai repertuārs nebūs par lielu, vai labi skanēs, vai būs silti, vai dalībniekiem viss būs labi.
”Katrā ziņā bažu netrūka, bet, apmeklējot kopmēģinājumus, pārņēma miers, saprotot, ka koristi ir iemācījušies lielu daļu dziesmu, gan arī vienkārši bija laba sajūta.
Šajos svētkos darīju visu iespējamo, lai būtu laba pēcgarša. Un tāda bija,” viņš atzīst.
Lūgts raksturot, kādas sajūtas pārņēmušas, diriģējot ”Sit kociņu pie kociņa”, G. Ceplenieks atbild: ”Uz šo jautājumu diemžēl neatbildēšu, jo saņēmu interesantu ziņu no sava pirmā Liepājas mūzikas vidusskolas skolotāja Andra Lekstuta, kurš bija arī dziesmas autora Andra Kontauta skolotājs. Pēc tās izlasīšanas bija kamols kaklā.”
Deja ir laime
Deju lieluzvedumā “Mūžīgais dzinējs” ”Daugavas” stadionā koši mirdzēja 17 000 dejotāju.
Uzvedums šajos svētkos tika izdejots vairākkārt, repertuārā bija iekļautas 33 dejas, no kurām 13 godalgotas jaunrades dejas un septiņas – no Latvijas skatuviskās dejas zelta fonda.
Soli pa solim koncerta stāsts atklāja Latvijas novadu dažādību, tostarp vietējo iedzīvotāju īpašības un tikumus. ”Paldies par to, ka dejojat!” skatītāji pēc koncerta pateicās, sajūsmināti par redzēto.
Par spīti nogurumam, negulētām naktīm, dejots ar milzu enerģiju un jaudīgi. Dejas burvība aizsniegusies līdz sirds dziļumiem. Pēc koncerta vēl gribējies uz brīdi palikt tā brīža burvīgajā gaisotnē.
Liepājas Universitātes tautas deju kolektīvs ”Banga” un vidējās paaudzes deju kolektīvs ”Bandzenieki” bija vieni no tiem, kas piedalījās visos Deju svētku koncertos. ”Es viņiem paklanos,” saka kolektīvu vadītāja Kristīne Kārkliņa,
”es viņus uzlieku uz pjedestāla par paveikto.”
To, kā jūtas paši dejotāji, trāpīgi vārdos ietērpusi ”Bangas” dejotāja Ilvija Ozola savā ierakstā feisbukā: ”Īsumā par emociju gammu – vienu brīdi viss ir forši, tad uzreiz esmu piekususi, nākamajā brīdī man ir pacilāta sajūta, lepnums un enerģijas pieplūdums. Pēc sekundēm es raudu, jo gribu mājās, apskaut savu bērnu un vīru, tad es atkal izeju uz laukuma un man asaras acīs, no dejas pirmās takts ir skaidrs – šis ir tas, ko mīlu, ko protu… Deja ir laime.”
”Ir ļoti pacilājoša sajūta,” pēc lieluzveduma atzina arī vidējās paaudzes deju kolektīvu ”Vērgalīte” un ”Vaduguns” vadītāja Kristīne Jaunbrūna. ”Viss bija iespaidīgi, forši. Grūti pat pateikt, domas jāapkopo par to, ko pieredzējām. Bet visi ir priecīgi.”
K. Jaunbrūna atzīst, ka reizē ar pozitīvajām sajūtām ir arī skumjas par to, ka nu tas viss ir beidzies.
”Vērgalītes” dejotāji teic, ka jau vairs neskaitījuši negulētās stundas un nedomājuši par sāpošajām ķermeņa vietām, jo tas ir sīkums pret paveikto. ”Tas aizmirsīsies pavisam, bet paliks emocija – kopā būt, kopā just!”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
