Daudzviet pasaulē sabiedriskā ēdināšana, arī gastronomiskais tūrisms tiek uztverti kā daļa tautas kultūras. Lielākajā daļā – 85 procentos – Eiropas valstu ir samazināta PVN likme ēdinātājiem.

Tā kā mūsu nozari ļoti sita gan kovids, gan cenu celšanās un inflācija kara ietekmē, domāju, ka daudzi tādi godīgi ēdinātāji kā mēs ir zem āmura. To, ko nopelnām, to visu samaksājam PVN.

Arvien vairāk jūtam, ka cilvēku pirktspēja neaug līdzi inflācijai, produktu cenas aug astronomiski. Ar katru reizi mums jāpārceno, bet bezgalīgi to nevaram darīt.

Šobrīd ir sajūta, ka šī jau ir kritiskā robeža.

Tik grūti mums negāja pat sākumā, kad kredītus atdevām, un dullajos kovidlaikos, kad bija valsts atbalsts dīkstāvei.

Par peļņu un attīstību nevar būt ne runas. Domāju, ka nabaga ēdinātāji mirs cits pēc cita.

Mēs jau redzam, ko cilvēki var un ko nevar. Klienti aizrāda viesmīlēm par lielām cenām. Tādos brīžos ir kunkulis kaklā no emocijām.

Mēs gribam saviem darbiniekiem maksāt labas algas, jo mūsu zelta skudriņas ir ļoti labas. Gribam, lai pakalpojums būtu labs, negribam pirkt kaut kādus aizvietotājus un pusfabrikātus bunduļos, kaut gan piegādātāji mums nepārtraukti ļoti vilinoši to piedāvā, mudinot vairāk nopelnīt.

”Dzintariņā” pieturamies pie tā, ka gribam parādīt latviešu virtuvi, spītīgi izmantojam īstus vietējos produktus. Paldies cilvēkiem, ka viņi mūs mīl, brauc pie mums!

Esmu dzirdējusi, ka nebūšot jau nekāds cenas ieguvums galapatērētājam no PVN samazināšanas. Kā var tik tuvredzīgi skatīties?!

Tas nekas, ka nebūs, bet izdzīvos uzņēmumi, kuri nodarbina vietējos cilvēkus, ģimenēm būs stabili ienākumi.

Mums šobrīd strādā 20 darbinieku no Nīcas, bērni vasarā pelna savu naudiņu. Ir ļoti sāpīgi. Pirms katrām vēlēšanām sola – nu būs tie 12 procenti! Paiet vēlēšanas, nekā nav. Kacina un kaitina ēdinātājus.

Būtu jāskatās ne tikai uz budžeta ieņēmumiem, bet arī uz to, kā nodokļa izmaiņas ietekmē uzņēmējdarbības pastāvēšanu. Kā var tik ļoti nemīlēt savu zemi un necensties atbalstīt savus cilvēkus?

Rīgā reiz jau notika Katlu revolūcija, kad ēdinātāji izgāja laukā un dauzīja katlus un pannas ar karotēm. Pa kuru laiku lai mēs brauktu uz revolūcijām, ja strādājam kā zirgi… Jābūt lielam lobijam, lai kaut ko panāktu.

Liene Otaņķe, kafejnīcas ”Bernātu Dzintariņš” līdzīpašniece

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.