Klāt septembris, Liepājā sākušās Dzejas dienas. Vai tās mūsdienu cilvēkam ir vajadzīgas? Pavisam noteikti. Nevaru iedomāties septembri bez Dzejas dienām, bez šīs senās tradīcijas. Kultūra ir jebkuras sabiedrības veiksmīgas attīstības pamats. Latvijā vārda kultūra, tātad arī dzeja, ir īpaši svarīga, ņemot vērā latviešu valodas lietotāju skaitu. Septembris vienmēr nāk ar dzeju, tā ir sava veida drošības sajūta pat tiem, kas Dzejas dienas neapmeklē – tās ir, notiks un būs.

Dzejas dienas man un, domāju, arī pārējiem jaunajiem dzejniekiem dod iespēju dalīties ar sarakstīto, iepazīstināt ar sevi, arī pabūt uz vienas skatuves ar jau pieredzējušiem literātiem. Un šī ir reize, kad aiziet un satikt sev līdzīgi domājošos.

Turklāt šogad Dzejas dienu pasākumi notiek dažādās Liepājas vietās, līdz ar to iespējams iepazīt un atklāt pašu pilsētu. Varbūt kāds nekad nav bijis bibliotēkā “Libris”, taču turp dosies, lai satiktu Tomu Treibergu. Vai kāds iegriezās vēl neiepazītajā kafejnīcā “Darbnīca”, jo tur viesojās Madara Grundmane.

Papētot Dzejas dienu programmu, mani sajūsmina veidi, kā tā tiek pasniegta – ir gan klasiskie autorvakari, gan sarunas, iesaistīti audiovizuālie spēki, lai uzrunātu pēc iespējas plašāku publiku utt. Manuprāt, ir pietiekami raibi! Un man liekas, ka tieši šī dažādība ir atslēga tam, lai Dzejas dienas raisītu interesi un pasākumus apmeklētu nevis pieci, bet daudz vairāk cilvēku. Te, protams, ir jādomā arī par to, kā informāciju veiksmīgāk nodot līdz klausītājiem, skatītājiem.

Ir mums Liepājā jaunie dzejnieki! Tikai pilsēta varētu sniegt vairāk iespēju un iedrošinājuma viņiem nākt uz āru, lai kliedētu valdošo mītu. Biedrība “Radi Vidi Pats” rīkoja dzejas slamu. Oficiāli bija pieteikušies seši dalībnieki, bet zinu, ka to, kas raksta, ir daudz vairāk. Daļa todien atradās publikā. Iespējams, baidījās vai bija kāds cits iemesls, kāpēc nolēma nepiedalīties. Taču dzejas slams bija viens no tiem retajiem pasākumiem, kas notika ārpus skolas un kurā jaunajiem bija iespēja sevi parādīt.

Diemžēl šobrīd jaunajiem dzejniekiem nav pārāk daudz iespēju dalīties ar saviem vārdiem, tekstiem. Bet tas ir vajadzīgs! Ir svarīgi redzēt un dzirdēt kādu rezonansi publikā raisa viņa sarakstītais vai sadzejotais. Ir nepieciešams veidot šos dažādos tiltus, kas reizē veicinās rakstniecības attīstību pilsētā.

Uz jautājumu, kāpēc rakstu, varu atbildēt klasiski – nevaru to nedarīt. Rakstu maz, bet rakstu. Ja dzinulītis ir iekšā, tad laužas arī uz āru. Pavisam cits ir jautājums, kāpēc ar to dalos. Aktīvi rakstīt dzeju sāku skolas laikā. Pati sev saku, ka mans oficiāli pirmais dzejolis tapa 10. klasē. 

Linda Skranda, jaunā dzejniece