Izlasot rakstu, man radās dažas pārdomas un viedoklis, ar
kuru gribētu dalīties. ”Aivara autoskolas” attieksme pret teorijas pasniegšanu
ir vieglprātīga, un tas būtu pieklājīgi teikts. Manuprāt, tas ir diskreditējoši
pret autoskolām kopumā. Pieņemu, ka jebkurš sevi cienošs autoskolas
pasniedzējs, ikviena sevi cienoša autoskola cenšas darīt visu iespējamo, lai
apmācītu audzēkņus, apmācītu viņus labi, lai viņi pēc tam varētu droši
piedalīties ceļu satiksmē. Jo tas ir pats svarīgākais, ko audzēkņi vēlas –
iegūt tiesības.

Ja katrs pasniedzējs sāks pa savam transformēt apmācību
procesu, tad nekas labs nevarētu sanākt. Ministru Kabineta noteikumos Nr.358 ir
noteikts konkrēts stundu skaits, kas jāapgūst audzēkņiem. Tāpat tur ir
konkrētas tēmas. Atrunāts viss par Ceļu satiksmes noteikumu apgūšanu, kustības
drošību, kā arī ir ieteikumi ceļu satiksmes dalībniekiem, kā izvairīties no
iepriekš paredzamām bīstamībām.

Mani šokēja tas, ka var tā vienkārši pieteikt, atteikt,
neatnākt. Man nekad mūžā nebūtu ienācis prātā, ka tā var rīkoties! Manuprāt,
pasniedzējam jānāk uz nodarbībām laikus. Sāksim ar to, ka mēs strādājām  klientiem, kuri mums maksā naudu. Ikviens,
kurš nāk uz autoskolu, taču cer saņemt vislabāko pakalpojumu par savu naudu.

Vai maksa ir lielāka vai mazāka, vai tā ir kāda akcija, kad
autoskolai iespējams kaut kādā veidā palētināt šo procesu, tas ir cits
jautājums. To nosaka katras mācību iestādes mārketings. Bet patiesībā cenas
visur ir aptuveni vienādas.

Man nav nekādas saistības ar naudām, esmu pasniedzēja. Nāku
uz nodarbībām, apmācu konkrēto grupu no tāda līdz tādam datumam, pamatojoties
uz grupu reģistrācijas žurnālu. Un sekoju līdzi, cik audzēkņu ieradies uz
nodarbību, jo esmu par to atbildīga un ieinteresēta, lai apmācāmie ierastos uz
visām nodarbībām. Jo, ja audzēknis  uz
nodarbību neatnāk, tas nozīmē, ka viņš nedzirdēs to, ko apgūst grupā, ko teicis
pasniedzējs.

Manuprāt, tas ir svarīgi. Izlasīt ceļu satiksmes noteikumus
var katrs, svarīgāk ir saprast, noteikumu būtību, lai tos reāli varētu
pielietot ceļu satiksmē. Turklāt noteikumi bieži mainās. Bija sarkanā grāmata,
tad zilā grāmata, tagad ir zaļā grāmata. Tūdaļ būs nākošā grāmata. Un visās ir
izmaiņas, kas ir spēkā esošas uz doto brīdi. Nav svarīgi, no kuras grāmatas
audzēknis mācās, viņam ir jāzina spēkā esošais likums, noteikumi, kuri ir spēkā
šobrīd.

Tāpēc man nav pieņemami vieglprātīgi izteicieni. Manuprāt,
tās ir atrunas tam, ka nav laika vai vienkārši gribas kaut ko saīsināt vai
mainīt. Un tas patiesībā ir sākums patvaļai.

Turklāt arī pārējās autoskolas, jūtas ierautas šajā virpulī,
jo mēs visi darām vienu darbu. Es daudz nezinu par ”Aivara autoskolu”, taču no
raksta var noprast, ka viņš ir gan instruktors, gan pasniedzējs savā skolā.
Šādā situācijā viņam būtu jābūt daudz brīvam laikam, lai varētu savietot
teorijas pasniegšanu, kurā ir konkrēts stundu skaits katrai grupai, ar
braukšanas apmācībām, kas nemaz nav tik vienkārši laika ziņā.

Es neapšaubu viņa profesionalitāti, nekādā ziņā!  Mani uztrauc fakts, ka izteikumi varētu būt
attiecināmi arī uz citām autoskolām. Cilvēkiem var rasties iespaids, ka tā
notiek visur.

Runājot par apmācību procesa pārbaudēm, varu runāt tikai par
savu personisko pieredzi. 2012. un 2013.gadā mani pārbaudīja neskaitāmas
reizes, gandrīz katru ceturto nodarbību. Arī man tas sāka likties dīvaini:
kāpēc tik bieži un regulāri? Vienubrīd pat likās, ka man neuzticas, kaut
strādāju no visas sirds, pēc likuma, cenšos, lai visi kursanti iemācītos
nepieciešamo vielu, ietu uz valsts eksāmenu sagatavojušies un iegūtu tiesības.
Bet tagad saprotu, kādēļ tas bija nepieciešams.

Protams, ir mazliet kaitinoši, reizēm traucē mācību
procesam, ja pārbaudes notiek tik bieži. Bet es varu apgalvot, ka tas vienmēr
noticis ļoti korekti. Pārbaudes veicējs atnāk, mierīgi apsēžas klasē, palūdz
žurnālu, klausās mācību procesu. Un tad, kad var, uzdod audzēkņiem jautājumus.

Protams, ka audzēkņiem ir ļoti daudz jautājumu. Īpaši
saistībā ar CSDD testa braucienu, kas nu jau kļuvis par ikdienu, bet pirms
gadiem trim bija absolūts jaunums. Tāpat audzēkņiem ir ļoti daudz jautājumu
tieši par vadīšanas eksāmena norisi, jo daļa jūtas nedroši un ikviens eksāmens
ir kaut kas jauns un neiepazīts.

Uz visiem audzēkņu jautājumiem tiek sniegtas saprotamas
atbildes. Un es negribu teikt, ka pārbaude būtu kaut kas nepanesams. Tāpat kā
mēs mācām audzēkņus no visas sirds, CSDD darbinieki no visas sirds mūs arī
pārbauda. Katrs cenšas savu darbu padarīt labi. 

Savukārt, ja runājam par izteikumu otro daļu, kur ”Aivara
autoskolas” vadītājs runā par ”lielajām karotēm”, tad gribu teikt, ka CSDD
darbinieki izskatās pietiekami slaidi, lai ēstu veselīgi.

No vienas puses es pat saprotu ”Aivara autoskolu”. Ja viss
aizgājis tik tālu, ka uz kaut kādu laiku atņemta licence, tad  nu vadītājs saka visu, ko varētu pateikt. Bet
patiesībā skaidrs ir viens: varēja darīt arī savādāk. Elektroniskā grupu
pieteikšana vai nodarbību maiņa tiek veikta tikai pēdējo pāris gadu laikā,
pirms tam bija dienu iepriekš jāsazinās ar CSDD un jāmaina grafiks.

Man pašai, septiņu gadu laikā, arī vairākas reizes bijusi
situācija, kad nācies mainīt nodarbību dienas apmācību grupai. Zinot iepriekš,
savlaicīgi var brīdināt par izmaiņām CSDD. Bet 15 minūtes pirms nodarbības
sākuma veikt izmaiņas… Jebkuram saprotams, ka vai nu pasniedzējam nav laika,
vai nav atnācis neviens audzēknis.

Ja uz nodarbību nav ieradies neviens audzēknis, tas
pasniedzēju neatbrīvo no darba laika. Esmu mācījusi arī vienu audzēkni, kad
bija ļoti maza grupa, no kuras uz nodarbību ieradās tikai viens audzēknis. Un
ja no, piemēram, pieciem audzēkņiem ierodas viens, tad strādāju ar viņu un man
ir individuālā pieeja šim cilvēkam. Un viņš ir ļoti priecīgs, jo var izmantot
visu, ko viņam dodu.

Protams, katram ir reize, kad nesanāk, kā gribētos. Ir
smagākas un vieglākas dienas. Ir dienas, kad viss aiziet pilnīgi šķērsām. Tāda
ir dzīve.  Tādēļ man gribas novēlēt
kolēģim izķepuroties un turpināt strādāt. 
Manuprāt audzēkņu pietiks visiem un kara nebūs.  Esmu par mieru un sadarbību.