Esmu par to, lai mūsu pilsētā, ja vien tas iespējams, vispār
nebūtu azartspēļu vietas. Jo personīgi esmu saskāries ar ļoti daudziem
cilvēkiem, kuri cietuši un joprojām cieš no šīs drausmīgās atkarības, no šīs
verdzības vārda vistiešākajā nozīmē. Jo no azartspēlēm atkarīgie cilvēki ir
gatavi atdot pilnīgi visu, lai tikai mēģinātu gūt kaut kādu labumu.

Manuprāt, būtu tikai godīgi, ja azartspēļu organizētāji
vietās, kur ir uzraksti ”Laimētavas”, uzrakstītu arī: ”Sekas – iznīcības lāsts”.
Azartspēles nes reālu ļaunumu. Tiek izjauktas ģimenes, zaudēts īpašums un viss
pārējais, kas savā laikā iegūts, tiek pazaudēts darbs, cieš bērni.

Turklāt veidojas ne tikai šī atkarība. Atkarība no
azartspēlēm sev līdzi nes stresu un depresiju, krīzes, kā arī citas atkarības,
tajā skaitā atkarību no alkohola un citām apreibinošām vielām, smēķēšanu. Un pašnāvību.
Vairākos gadījumos tas tā jau ir bijis.

Šobrīd strādāju ar vairākiem cilvēkiem, kuriem šīs atkarības
ir. Viņi metas no vienas galējības otrā. Vienā brīdī ir gatavi uzticēt savu
dzīvi Dievam, bet jau pēc brīža, neguvuši momentānu problēmas risinājumu, metas
pie kodētājiem un šarlatāniem, vēl citiem viltus palīdzības piedāvātājiem,
piemēram, lāstu noņēmējiem. Bet nerisina problēmu saknē.

Protams, nevienu jau ar varu azartspēļu zālēs iekšā nevelk.
Bet tajā pašā laikā šīs vietas ir tik pieejamas, un viegla nauda visos laikos
cilvēkus ir vilinājusi. Un, ja cilvēkam nav rakstura stingrības, apņēmības
turēties pretī kārdinājumam, un ja šis kārdinājums ir tieši pa ceļam, tad viņš
krīt šajā kārdinājumā. Sevišķi gadījumos, ja cilvēkam jau ir kāda atkarība, ir
nepieciešama nauda.

Esmu pārliecināts, ka aiz visām atkarībām slēpjas ļaunie
gari, jo parasti ir tā, ka cilvēks, kurš pirmās reizes dodas spēlēt
azartspēles, vinnē. To var saukt arī par iesācēja veiksmi. Un gala rezultātā
zaudējums seko zaudējumam, un cilvēks nonāk bedrē un drausmīgā postā.

Un no tā praktiski saviem spēkiem atbrīvoties nav iespējams.
Zinu vairākus cilvēkus, kuri no baisās atkarības purva tomēr ir tikuši ārā. Bet
tie ir tikai daži gadījumi. Vairums man zināmo azartspēļu atkarības dēļ pazaudē
visu.

Lai ierobežotu azartspēļu rīkotāju rosīšanos, būtu jāsakārto
likumdošana. Tā, lai, atbilstoši katras pilsētas plānojumam un šīs pilsētas
iedzīvotāju interesēm, pašvaldība varētu pieņemt lēmumus, kur un kādos apmēros
atļauts rīkot azartspēles. Pašvaldībai nepieciešamas lielākas pilnvaras šo
jautājumu risināšanā.

Es viennozīmīgi esmu par to, lai šādas azartspēļu organizēšanas
vietas vispār tiek izskaustas no pilsētas centra, pārvietotas uz nomaļām
vietām, kā tas ir daudzviet citur pasaulē. Lai ikdienā jauniešiem, bērniem, iereibušajiem
un krīzē nonākušajiem, ejot šīm vietām garām, nebūtu šis kārdinājums: nāc,
laimē; nāc, vinnē. Kaut patiesībā cilvēks problēmas tikai padziļinās.

Atcerēsimies situāciju pirms aptuveni pusotra desmita gadu,
kad likumdošana pašvaldībai deva lielākas pilnvaras, kā rezultātā Liepājas
pašvaldība no mazajiem veikaliņiem izskauda spēļu automātus jeb tā saucamos
vienročus, kas tolaik nodarīja lielu postu. Bija gan laupīšanas, gan uzbrukumi
pārdevējiem.

Un tā patiesi nebija normāla situācija, kad, ieejot,
piemēram, ”Čeburekos” Raiņa ielā un gaidot savu pasūtījumu, cilvēks varēja
uzspēlēt. Tādējādi cilvēki tika ievilkti tīklos, no kuriem ārā faktiski
nevarēja tikt.

Tas, ka pašvaldība, izmantojot toreiz tai pieejamās
pilnvaras, aizliedza mazajās bodītēs un ēstuvītēs spēļu automātus, bija ļoti
pozitīvs solis. Labs precedents.

Un tieši tādēļ ir jāsakārto likumdošana, lai pašvaldībai
būtu tiesības lemt. Ja reiz skaidri un gaiši redzams, ka Liepājas iedzīvotāji
ir pret azartspēlēm, visi deputāti ir pret to, tad kāpēc mums jāaizstāv tāds bizness,
kas nenes labumu nevienam iedzīvotājam – lietotājam, šī pakalpojuma saņēmējam?