Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Matīss Miknis: “Medaļas būs jānopelna ar smagu darbu”

Matīss Miknis: “Medaļas būs jānopelna ar smagu darbu”
Foto: Egons Zīverts
01.04.2017 07:12

liepajniekiem.lv

Atslēgvārdi

Liepājniekam Matīsam Miknim aizvadītā sezona bobslejā paliks atmiņā ar vairākiem spilgtiem mirkļiem. Pirmo reizi karjerā kāpts arī uz pjedestāla augstākā pakāpiena, kas sportistu pat samulsinājis. “Nezinājām, ko darīt,” smaidot atminas Matīss, kurš basketbola bumbas driblu nu jau trešo gadu ir nomainījis ar traukšanos pa ledus renēm pasaules trasēs. Pagaidām līdz jūnijam ir dots laiks atpūtai, taču tad jau liepājnieks sāks gatavoties savām pirmajām olimpiskajām spēlēm, kuras pēc nepilna gada norisināsies Korejā.

“Man vienmēr ir tā, ka, atbraucot no bobsleja sezonas, pie mājām ir atkal jāpierod. Jo tur vienkārši režīms ir tāds, ka zini, kas katru dienu tev tajā un tajā laikā būs. Varbūt trases treniņi mainās, bet tā brokastis ir tikos, pusdienas ir tikos, tu zini, ka pēcpusdienā tev būs svaru zāle utt. Bet tagad, kad esmu mājās, sajūta apmēram tāda, – kā no laivas būtu izmests. Bet es atrodu, ko darīt. Braucu uz laukiem palīdzēt saviem radiniekiem. Lēnām ikdienas režīms ieietās.”

– Kur tev ir lauki?
– Bārtas pagastā. Pirmais darbs – jāpalīdz sagādāt malka. Jāsaskalda ziemai. Man jau visi saka – radinieki speciāli sazāģējuši lielākus klučus, lai varu pamocīties. Bet tas tā, – humoram.

– Kā tu vērtē aizvadīto sezonu bobslejā? Izskan vārdi izcila, lieliska…?
– Es teiktu pozitīva, izcila nav. Pagājušā bija vienkārši melnā strīpa. Darījām, cīnījāmies. It kā braucieni bija labi, bet laikam pievīla tehnika. Likās, – kāpēc tā. Bet šogad divniekos pamainījās tehnika, un uzreiz bija redzama baigā atšķirība. Vēl mums šādās tādās niansēs palīdzēja. Tas deva baigo pacilātību. Kad pirmo reizi uzkāpu uz pjedestāla Atlenbergā, uzreiz sajutu, ka mēs varam cīnīties. Arī uz tālākiem mačiem tas deva tādu… Ka varam iekost tiem pieredzējušākiem večiem.

– Jau minēji problēmas ar tehniku. Saprotu, ka arī jūsu četrinieku kamanas ir “nogurušas”?
– Jā, tā ir. Ļoti ceram uz to, ka izdosies rast risinājumu. Protams, tur ir vajadzīgi diezgan lieli līdzekļi. Un tas tālāk ir federācijas darbs, mēs tur neko nevaram ietekmēt.

– Bet ir cerības tikt pie jaunas tehnikas?
– Protams, ka ceram. Bet vienīgi pie kādām, jo tur arī ir sava politika. Jāgaida no Vācijas, kā viņi noslēgs savu sadarbības līgumu, tad skatīsies tālāk, kas būs pieejams.

– Ja nebūs jauna tehnika, tad var arī par medaļām nesapņot?
– Zintis Ekmanis to ir tā pagriezis, lai mudinātu palīdzēt (smejas). Protams, būs grūti cīnīties, ja nebūs. Tām, ar ko mēs tagad braucam, ir diezgan liels noskrējiens. Pat Jānis Miņins ar tām ir braucis, gājuši pāri daudzi piloti, pieredzējušas daudzus kritienus, bet savās trasēs, protams, kamanas sevi attaisno. Bet

vajag meklēt kaut ko jaunu, jo tas ir tehniskais sporta veids. Nevar visu laiku stāvēt uz vietas. Tas nozīmē – tev kāds iet garām.

Vācieši savas kamanas nenormāli slēpj. Nobrauc finišā, stāv priekšā, liek uzreiz iekšā, lai nevar apskatīt. Mums gan ir tā, ka vienkārši stāv, un viņi zina, kas mums tur ir. Vāciešiem tā ir pieņemts, ka jāslēpjas. Nedod Dievs, ka kāds kaut ko ieraudzīs. Un tas ir ļoti uzskatāmi. Amerikāņi pat tā nedara.

– Vai bobslejisti savstarpēji draudzējas?
– Neesmu manījis, ka ārpus mačiem kāds uz kādu būtu apvainojies. Citreiz paprasa padomu. Nokritām Phjončhanas trasē, Frīdrihs pienāca klāt un sacīja, ka arī gandrīz tur kritis. Prasīja kas un kā tur bijis. Visvairāk ar mums draudzēties grib krievu komanda ar Kasjanovu. Brīžiem liekas, ka viņi mūs uztver kā savējos. Varbūt tāpēc, ka saprotam krievu valodu, varam ar viņiem kaut ko parunāt. Jo viņi jau tikai runā krieviski, angliski neko. Mēs esam visiem pa vidu – saprotam gan ko krievi runā, gan ko amerikāņi, kanādieši. Bet tā vispār visi ir diezgan draudzīgi. Protams, kad nāk mači, tad viens no otra distancējas.

– Sportistiem valodu zināšanas ir svarīgas?
– Jā, protams. Man visgrūtāk ir ar vācu valodu. Galīgi neiet. Valodas jāzina, lai savā starpā parunātu. Pārsvarā jau viss ir angļu valodā, bet, ja esam vācu trasē, tad arī vācu valodā. Korejā bija interesanti. Tur galīgi neko nevarēja saprast. Es pat nevarēju frāzi “Labdien!” iemācīties. Diezgan sarežģīti. Tur arī neviens angliski nemāk. Kaut ko jautāju trases strādniekiem, viņi rāda, ka neko nesaprot. Bet pārsvarā angļu valodu daudz maz visi zina. Man arī sarunu līmenī nav problēmu. Bet nevienu jau nemoka, ja nezini.

– Skatoties gada griezumā, cik gara ir sezona bobslejā un cik jums atliek brīvais laiks?
– Tagad man mājās būs divi mēneši. Tad mēs pirmajā vasaras mēnesī tiekamies nometnē Usmā. Šī bija ļoti gara sezona. Nākamā, iespējams, būs par mēnesi īsāka. Tā vienkārši ir salikts kalendārs.

– Skeletonists Martins Dukurs pēc atgriešanās no Korejas sacīja, ka ļoti kārojies ceptus kartupeļus, jo tur ēduši rīsus un ko tamlīdzīgu. Jums arī ir stingrs ēšanas režīms?
– Nē, man it sevišķi. Ēdu visu, kas man garšoja. Bet arī tur, Korejā, man patika. Viņu rīsi ļoti garšoja. Savādāki nekā pie mums. Viņiem galvenā uztura bāze nāk no jūras, ir visādas jūras veltes, un pārtiek no tā. Tas gan man tā… Neiegaršojās. Bet tur bija arī diezgan padomāts par Eiropas cilvēkiem. Bija arī steiki un tādas lietas. Pirmais, kad atbraucu mājās, paņēmu kartupeļus un štovētus kāpostus. Bet arī tāpēc, ka biju “Lido” iebraucis, sasmaržoju un tāpēc sakārojās. Nekur tādu nav. Vācijā kaut ko līdzīgu mēģina, bet viņiem nesanāk.

– Bet kāda ir bobslejistam ēdienkarte? Ir ierobežojumi, ko drīkst un ko ne?
– Nē, nē, ja nu vienīgi tiem, kam jāseko līdzi svaram. Manai ekipāžai nav tā, ka mēs būtu baigi smagie. Divniekā it sevišķi – pieci desmit kilogrami mums ir vēl brīvais svars.

– Tavs svars, kas ir 101 kilograms, skaitās normāls kā bobslejistam?
– Manam augumam skaitās normāls. Ja būtu vairāk, nevarētu tik ātri paskriet. Ir jāskatās, kā pašam ir ērtāk. Ķibermanim arī ir ap 100. Tādēļ mums nav jāseko līdzi, mēs ēdam visu, kas mums garšo. Citiem diezgan jāpiedomā pie tā, ko viņi var ēst. Tas attiecas uz Melbārža ekipāžu. Oskars pats ir diezgan liels. Ja ar Daumantu brauc divniekā, nedēļu iepriekš jāskatās, vai viņi bobā saies. Kad Strenga nomaina, tad Oskaram nav jāiespringst. Un arī četriniekā diezgan jāskatās kopējais svars. Sacensību nolikumā ir noteikts, cik drīkst būt kopējais svars sportistiem ar bobu. Labāk jau ir, ja bobs ir vieglāks, bet stūmēji smagāki. Tad bobu vieglāk iestumt.

– Kā jums būs ar svaru pēc šiem diviem brīvajiem mēnešiem?
– Jā, es tagad atpūšos, bet tūlīt sākšu darboties ar riteni. Strādāšu individuāli.

Es nezinu, man baigi liekais svars nenāk klāt. Tā vismaz bijis līdz šim. Bet zinu, ka citiem džekiem ir jāpasvīst, kārtīgi jāpastrādā, lai atgūtu formu.

– Kurš mirklis pašam no aizvadītās sezonas palicis visspilgtāk atmiņā?
– Noteikti Altenberga, kad divniekos izcīnījām trešo vietu. Tas vispār bija mans pirmais pjedestāls. Un tad, protams, Sanktmorica. Tur vienmēr ir svētki, nekur nav tādi mači kā tur. Uzvara nāca negaidīti. Pēc pirmā brauciena sapratām, ka varam cīnīties par pirmo vietu, un arī izcīnījām. No sākuma vispār nesapratām, kas tagad ir jādara. Pirmo reizi četriniekā kāpām uz pjedestāla visaugstākā pakāpiena. Protams, arī Phjončhana palikusi atmiņā. Jo pilnīgi jauna trase.

– Vai, braucot ar bobu, kaut ko redzi arī?
– Nē, redzēt neko nevar. Var just kļūdas, to, kā pieaug ātrums, kad vējš sāk svilpot iekšā.

– No kā ir atkarīgs, lai brauciens noslēgtos ar labu rezultātu?
– Pirmkārt, starts. Tad, protams, pilots, tehnika. Kāda tev slida, kā sagatavota. Bet 60 procenti noteikti ir pilota rokās.

– Piekrīti, ka šīs komponentes latviešiem ir, ja jau esam starp labākajiem pasaulē?
– Protams, mēs jau cenšamies. Bobslejā bez starta tagad vispār nekur. Latvieši vienmēr bijuši izcili startā, mēs mēģinām to turpināt. Vācieši ir diezgan pielikuši, pilots viņiem spēcīgs. Es nesaku, ka mums ir slikta vai laba tehnika. Vienkārši mums ir tāda, kādu varam atļauties. Un mēs ar to varam cīnīties, un tad viss ir atkarīgs no pilota. Uzskatu, ka mums visi trīs piloti ir ļoti labi, tikai kādam nu kura tehnika un kuram kura trase labāk padodas.

– Tev pašam arī bija iespēja kļūt par pilotu.
– Jā, man bija. Bet es nācu ar domu, ka gribu būt stūmējs. Treneri teica – tu iesi un viss, lai gan varbūt citam bija klusa cerība. Es baigi negribēju, bet domāju, ka pamēģināšu, varbūt sanāks. Pāris mačos piedalījos, bet man īsti neiepatikās. Es nenoķēru to sajūtu. Tagad, pabraucot aizmugurē ar tādiem večiem, kas to māk, ir pilnīgi citas sajūtas. Iesēsties no nulles – tas ir grūti. Bet Ķibermanis ir tā sācis, Melbārdis un Žaļims pirms tam bija stūmēji.

– Varbūt tomēr nākotnē mēģināsi?
– Nezinu, pagaidām par to galīgi nedomāju. Nekad nevar zināt, kā būs, bet pagaidām

es daru to, kas man patīk un pie tā pieturos.

– Četriniekos esi trešais. Pozīcija apmierina?
– Esmu bijis gan otrais, gan trešais. Kaut kāda starpība ir, bet ne baigā. Ir jāsadraudzējas vienam ar otru. Otrais gaida uz pilotu, tad es gaidu uz Jāni. Ir jāuzķer ritms, jo viss notiek ļoti ātri un viss ir jāizdara precīzi, lai bobs aizietu diezgan taisni, kad sasēžamies. Mani pozīcija apmierina. Lai gan, kā iesēžos, tā nevaru ne uz priekšu, ne atpakaļ. Nevaru regulēt sēdēšanu, vien galvu zemāk palikt. Pirmās reizes galīgi nevarēju pierast, bija tik saspiests. Bet tagad esmu atradis savu vietu.

– Kurš nosaka, kurš stūmējs kuram pilotam būs? Esi bijis gan Melbārdim, gan Žaļimam.
– To nosaka treneris. Ja kādu vajag nomainīt, tad maiņas tiek veiktas. Mēs paši neko nenosakām, viss ir trenera rokās. Protams, ir svarīgi, ka esam nemainīgs četrinieks. Pagājušā gadā ļoti izjutu, šogad vēl vairāk, ka vienam pie otra ir jāpierīvējas. Ir jāatrod tas, ka visiem viss sanāk. Mums daudzreiz arī nav sanācis. Es esmu gara auguma, Jānis ir par mani vēl garāks. Ja reizē neapsēžamies, tad Jānis paliek ārā. Kaut kā mēģina iemocīties iekšā. Zīrups man ir vairākas reizes ar naglenēm dibenā ielicis. Bet tas ir normāli, citreiz ātrumā tā gadās. Bet stūmējams ir jābūt gatavam iekļauties jebkurā komandā. Protams, labāk ir ar savējiem, jo zini kas un kā. Ir mazāks slogs uz mačiem, nedomā par to, kā būs.

– Pastāsti, ko nozīmē būt bobslejistam? Ja nu kāds apsver šādu izvēli.
– Pirmais noteikti ir tas, ka ir jābūt gatavam tam, ka visu laiku būsi prom no mājām. Kad ir nometnes, tad divas nedēļas esi nometnē, divas mājās, un tā līdz mačiem. Ir daudz fizisku treniņu. Sākumā ir daudz jāmācās. Vienkārši jāskatās, jāvēro. It kā lielākās lietas treneris pasaka, bet niansītes… Es vienmēr no malas skatījos uz tiem labākajiem, mēģināju to no viņiem paņemt. Daudzi neizdzīvo līdz ziemai. Jo ir liela atšķirība braukt pa trasi vai estakādē.

– Cik viegli vai grūti tev ir būt prom no mājām uz tik ilgu laiku?
– Viegli galīgi nav. Gribas būt mājās, pie draudzenes.

Otrs cilvēks ir tas, kas pietrūkst visvairāk.

Viņa jau seko visam līdzi. Bet būt vienam… Tas nav viegli. Esam kopā jau diezgan ilgi. Vēl pirms kļuvu par bobslejistu. Viņa pati bija tā, kas mani pamudināja mēģināt. Es jau viņu gatavoju, kā varētu būt. Teica jā, jā, jā, bet tikai vēlāk saprata, ko tas nozīmē, dzīvot kopā ar bobslejistu.

– Kādā no sacensību posmiem nesatiekaties? Draudzene nebrauc skatīt tavus startus klātienē?
– Nē, nav gadījies. Bet viņa domā nākošgad atbraukt. Kalendārs ir sakārtots tā, lai kausi iet viens pēc otra, līdz ar to brīvu dienu starp tiem ir maz. Piemēram, pirms izbraukšanas uz Koreju, mēs mājās bijām vienu nakti. Atbraucu divos pa dienu un nākošajā dienā divos man bija lidmašīna. Ar draudzeni palikām Rīgā, jo tās būtu vēl sešas stundas ceļā. Izlēmām labāk kaut ko kopā padarīt Rīgā. Nākošajā dienā viņa mani aizveda uz lidostu, negribēja laist vaļā. Bet tam ir jābūt gatavam. Citreiz jau smejamies – jūrnieka sieva. Teju vai tas pats.

Kad tev teica, ka jāiet uz bobsleju, neticēji. Šaubījies, jo doma tomēr bija par basketbolu. Bet nu, šķiet, ka bobslejs ir tomēr tavs sporta veids.
– Jā, es varētu tam piekrist. Domāju, ka bobslejs ir diezgan fizisks, vai tad es tur varētu vispār kaut ko parādīt. Bet tas ir stereotips, ka jābūt fiziski stipram, spēcīgam. Tas dažreiz pat nav galvenais. Vienkārši ir jābūt atlētiskam – ātri jāskrien, jālec. Nu, ir jāceļ smagi svari, jā, bet pats galvenais ir tomēr, ka ātri jāstumj.

– Kad toreiz gāji pieteikties, bija liela konkurence?
– Jā, bija kādi 130 pretendenti. Bet ir dzirdēts, ka bijis vēl vairāk.

– Tātad interese par bobsleju ir?
– Jā, ir. Katru gadu jau piesakās. Bet, vai tiek līdz bobslejam, tas ir cits jautājums. Man arī te, Liepājā, jautā. Protams, ja kādam ir interese, vajag mēģināt. Pēc tam jau redzēs, kā sanāks.

– Vari salīdzināt, kāds tu biji, kad aizgāji uz bobsleju, un kāds esi tagad?
– Man jau pašam liekas, ka īpaši neesmu mainījies, bet citi saka – ļoti. Es nezinu, man grūti novērtēt. Kad aizgāju, mans svars bija 96 kilogrami. Protams, ir nācis klāt spēks, bet izturība diezgan kritusi. Atceros, kad atnācu no basketbola, varēju astoņus deviņus stūmienus estakādē izdarīt un nebiju pat noguris. Tagad uztaisu četrus, sešus un jau jūtu, ka vairāk nebūs. Basketbolā tomēr ir jāmauc 40 minūtes, atceros, ka akadēmijā pie Rimbenieka bija daudz atspoles jāskrien. Tur mani neviens nevarēja noķert.

Skriešana mani nenogurdināja, bet tagad jūtu, ka nevaru vairs tik ilgi paskriet. Katrs sporta veids tomēr trenē savas īpašības.

Vasarās trenējam izturību, bet, kad sezona klāt, tad metam malā, jo mums cits darbs jāveic. Vairāk vajadzīga eksplozivitāte.

– Līdz cik gadu vecumam var būt bobslejists?
– Nav ierobežojumu. Šobrīd vecākais ir kanādiešiem viens džeks. Negribu samelot, bet viņam varētu būt kādi 40 gadi. Cik tev pašam veselība atļauj, cik pašam ir interese. Nevaru pateikt līdz cik gadiem, bet bobslejs sākās no 18 gadiem. To, cik pats ilgi būšu bobslejā, neesmu domājis. Galvenais, lai ir veselība. Kā jebkurā sporta veidā.

– Vai pēc šīs sezonas tava popularitāte nav augusi? Svešas meitenes neraksta vēstules…
– Paldies Dievam, vēl neviena neraksta. Tā kā mums ir ķiveres, tad uz ielas īpaši neatpazīst. Man daudzi ir jautājuši, vai tas tiešām esmu es. Bet labāk, ka ir ķiveres, es pēc popularitātes nealkstu. Ja kāds uzaicina uz kādu interviju, protams, nav nekādu problēmu. Pagaidām viss vēl ir mierīgi.

– Kādas tev ir sajūtas pirms olimpiskā gada?
– Grūti definēt, bet esmu cerību pilns. Korejā nostartējām diezgan normāli. Tas ir devis papildu motivāciju. Ja mēs gribam, tad mēs varam. Ja izdarīsim visu, ko varam un būsim gatavi, domāju, ka izdarīsim lielas lietas.

– Piekrīti, ka olimpiskā trase ir apgūta?
– Tā varētu teikt, bet saka, ka kaut ko mainīs. Nezinu gan, ko tur var baigi izmainīt. Protams, korejietis būs piebraucis, kā jau krievi to darīja savās mājās. Olimpiāde – tie būs pilnīgi citi mači. Tas, ka mēs tagad kaut ko ieguvām, nenozīmē, ka bezmaz vai medaļas ir garantētas. Tās, pirmkārt, ir jānopelna ar smagu darbu. Daudz kur vēl ir jāpieliek. Ķibermanim jāsaved kārtībā veselība. Visiem jābūt pilnībā veseliem. Man pašam šobrīd viss ir okey.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz