Atdzejojušas Silvija un Lāsma Ģibietes.

* * *

gar grimstošām atmiņu baržām
starp naftalīna un franču smaržām

vakartērpu vēsajiem paisumiem
mini kleitiņu karstajiem bēgumiem

starp ieņemtiem buduāriem
un saltu skatienu šaujamlūkām

glaimu precīzām piespēlēm
zvērestu pēkšņajām gremdēm

starp bezcerības un cerības ceļastabiem –
vārdu ”nē” un vārdu ”varbūt”

uzlasiet dzintara mēnesnīcas –
savu vasaru zelta naudu 

* * *

an sinkenden Erinnerungsbarken
mit Napththalin und französischem Parfüm

zwischen den kühlen Fluten der Abendkleider
und heißen Ebben der Minikleider

zwischen eroberten Boudoirs
und  kalten Blicken der Schießscharten

zwischen präzisen Schmeichelzuspielen
und plötzlichen Schwurschmettern

zwischen Wegzeichen aus Hoffnungslosigkeit und Hoffnung –
zwischen “nein“ und zwischen “vielleicht“

sammelt das goldene Geld meiner Sommer
im Bernsteinmondschimmer 

* * *

VIŅA iekaroja acis 
            ar ziedēšanu
            sagūstot elpu
            ar savu smaržu
viņa mulsināja dzirdīgos
            ar klusēšanu
            modinot kurlos
            ar sirdsbalsi
            un pasaule tapa redzīgāka
            no viņas acu gaismas
viņa noraka izlikšanās kultūrslāni
            atverot
            izsīkušu aku dzīslas
            bezcerīgo dvēselēs
un atriebās nodevībai
            ar uzticēšanos
            aizslaukot zvērestu lauskas
viņa vairījās pāragru solījumu
            un sakrāva sārtu
            no manu glaimu kruķiem
viņa – baltā savvaļas roze
            kuras asinīs dzija
            kāda ievainota nakts

* * *

SIE hat meine Augen erobert
            mit ihrem Blühen
            meinen Atem gefangen
            mit ihrem Duft
sie hat die Hörenden verwirrt
            mit ihrem Schweigen
            die Tauben geweckt
            mit ihrer Herzensstimme
            und die Welt wurde sehend
            von ihrem Augenlicht
sie hat die Kulturschicht des Vormachens abgescharrt
            und machte 
            trockene Brunnen auf
            in den Seelen der Hoffnungslosen
und hat an dem Verrat gerächt
            mit ihrer Treue
           die Schwuren vergessend
sie hat sich Versprechen gescheut
           und stapelte einen Scheiterhaufen auf
           von den Krücken meiner Komplimente
sie – die weiße wilde Rose
            in derer Blut
            eine verwundete Nacht heilte 

SVEIKAS MARGRIETIŅAI

            Laika skalpelis pierē gravējis
Gan piecpadsmit lausku, gan bulu,
Kaut pati tu zaļo kā ciprese
Ar cukurniedrītes sulu.

            Uz tevi, pa gabalu lūkodams,
Kā nozavēts krauklis ķērkšu
Un, varbūt vēl piecpadsmit dūkodams,
Spalvu asinīs mērkšu.

Saranska – Maskava – Rīga, 1964

 LEBE WOHL, MARGARETHE

            In meiner Stirn hat das Skalpell der Zeit
Fünfzehn Winter und Sommer graviert
Aber du, meine liebe Zipresse,
Süß wie Zuckermelone bist. 

            Und sehend auf dich von der Ferne
Wie ein schwarzer Rabe ich krähe
Und vielleicht noch fünzehn Feder
Ich in mein Blut tauche.

                                              Saransk – Moskau – Riga, 1964

________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].