Lai arī siltā ziema un slapjums ir traucēklis, tomēr Papē notiek kanāla atjaunošana. Kanāla ieteka jūrā jau padziļināta par divarpus metriem, krastos novākti krūmi un sākta mola būvniecība. Kad hidrosistēma būs sakārtota, būs cerības uz pastāvīgu Papes ezera līmeni, labāku ūdens apmaiņu un zivju migrāciju. Savs labums varētu tikt arī piekrastes zvejniekiem.

Netiek pēc laukakmeņiem

Nesakārtotā valsts nozīmes ūdens noteka ir viens no iemesliem Papes ezera aizaugšanai un apkārtējo pļavu pārplūšanai. Vistrakāk ūdens līmenis cēlies 2017. gada plūdos. Pēc šī pārmēru slapjā gada Latvija saņēma ES Solidaritātes fonda līdzekļus neparedzētiem gadījumiem. Par šo naudu arī notiek Papes kanāla atjaunošana, “Kurzemes Vārdam” stāsta valsts SIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” Kurzemes reģiona meliorācijas nodaļas Liepājas sektora vadītājs Juris Gusts. Pie Papes kanāla tilta un tālāk līdz ietekai jūrā pašlaik strādā SIA “Bauskas meliorācija” būvnieki.

J. Gusts norāda, ka darbi veiktos labāk, ja būtu sals. “Nīcā guļ laukakmeņi, četri tūkstoši kubikmetru. Lauksaimnieki tos izrakuši un pieveduši tuvāk ceļam. Uznāca slapjais laiks, nevar tikt pakaļ,” viņš bažījas. Akmeņi vajadzīgi mola pabeigšanai un kanāla krastu stiprināšanai. Objekts jānodod 30. jūnijā, taču šī ir Papes dabas parka teritorija un no dabas aizsardzības viedokļa strādāt var no 16. novembra līdz 16. aprīlim.

Kamēr nevar pievest akmeņus, kanāla malā sakrautas plastmasas rievsienas un sāksies to dzīšana. “Pie tilta jāizbūvē pārgāzne 57 metru platumā. Rievsienas iedzīs 72 metru platumā, pēc tam apaudzēs ar akmeņiem. Ūdens plūdīs pāri pārgāznei. Tajā izbūvēs ar akmeņiem izliktu zivju ceļu, lai arī mazūdens periodā zivis tiktu cauri,” pastāsta J. Gusts. Vecās slūžas, kas nedarbojas teju divdesmit gadus, netiek likvidētas, jo tas būtu ļoti dārgs process.

Smiltis nāk no dienvidiem

Jūrā iestiepjas jaunais mols. J. Gusts rāda uz kāpu kanāla ietekas labajā pusē – daļu tās vētras ieskalojušas kanāla gultnē, tagad smiltis izraktas. Taču pēc nesenās vētras ietekā atkal iekārtojusies smilšu sala. “Kāpa brūk, smiltis aizsprosto kanāla izeju, un ūdens netiek ārā, līmenis Papes ezerā ceļas. Jaunais mols 135 metru garumā palīdzēs, lai nebūtu tādu viļņu, kas grauj krastu. Mols senāk ir bijis garāks, līdz koka moliņa paliekām ietekas otrā pusē, pirmā būvniecība bijusi 1928. gadā. Tagad tik garš mols projektā nav paredzēts,” viņš atklāj.

Citās domās ir Pasaules Dabas fonda pārstāvis, Papes dabas parka vadītājs Ints Mednis: “Mūsuprāt, dienvidu molu nevajadzēja atjaunot, dabas aizsardzības plānā ierakstīts, ka tas jājauc nost. Jo smiltis nāk gar krastu no dienvidiem uz ziemeļiem. Kā Liepājā un visur – pie dienvidu mola ir saskalotas smiltis, bet pie ziemeļu mola [krastu] skalo nost. Cerams, ka kanāls pirmajā vētrā netiks aizpūsts, bet funkcionēs.”

Cerīgs par to, ka nākotnē Papes kanāls varētu palikt šādā veidolā un dziļumā, ir arī Rucavas novada domes priekšsēdētājs Jānis Veits. Pašvaldība iecerējusi pamazām sakārtot laivu piestātni, lai vietējie zvejnieki varētu atvest laivas, nolaist ar celtni un pēc zvejas atkal izcelt tīklus un aizvest uz zivju apstrādes vietu. “Nākotnes lielā doma ir par jahtu ostu, bet to varētu gaidīt šī gadsimta beigās. Tagad būtu labi izdarīt minimālo programmu, jo iedzīvotāji būtu priecīgi, ja varētu turēt laivu un piebraukt. Šādas mazas piestātnes redzēju pieredzes apmaiņā Igaunijā, taču tur ir cita grunts, nav tādas problēmas, kā pie mums, ka pie vēja pūsmām viss aizplūst ciet ar smiltīm,” viņš spriež.

Ezeram jāattīrās

J. Gusts pastāsta – kad padomju laikā izbūvēja Papes polderi ezera ziemeļu galā, tad ūdens līmeni noteica 60 cm. “Tas ir bijis 1,5 metri, mēs nevaram darbināt polderī sūkņus, ūdens iet pa riņķi, pāri visiem dambjiem. Zeme ir kļuvusi vērtīgāka. Vēl pirms gadiem desmit tur tikai savvaļas zirgi dzīvojās, tagad cilvēki darbojas un prasa, lai zeme neapslīktu. Ezers visu laiku aizaug, apkārt ir purvi, un tam ir tāds liktenis – kļūt par purvu. Taču cilvēki cīnās, ceļ līmeni visu laiku uz augšu. Tas pats notiek Tāšu ezerā, kas iet ciet, Durbes ezers arī. Tas ir dabisks process,” viņš saka. Arī J. Veits cer, ka kanāla sakārtošana līdzēs pavasaros neapplūst lielām zemes platībām.

“Domāju, ka kanāls galīgi neatrisinās zemes applūšanu ezera ziemeļu galā,” vērtē I. Mednis, “jo Papes polderī ir problēma ar sūkņu staciju, kas atrodas zem ezera līmeņa. Ja ūdens ir augsts, sūkņus izslēdz.”

Viņaprāt, lielākais ieguvums no kanāla atjaunošanas esot konsekventa ūdens caurplūdes atjaunošana starp ezeru un jūru: “Kad 2004. gadā izstrādājām Papes dabas parka dabas aizsardzības plānu, tajā ierakstīts mūsu ieteikums, ka lietderīgākais un ekonomiski izdevīgākais risinājums, lai ūdens mainītos, ir pārgāzne. Tā notur līmeni, jo ūdens no ezera var ieplūst jūrā, savukārt, kad no jūras pūš dienvidrietumu puses vēji, ūdens ezerā ienāk no jūras. Tā ir arī dinamika, ezers tad vairs nav stāvošs dīķis. Kopš slūžas ir sabrukušas, ūdens apmaiņa bija minimāla. Tas laukā tek maz, dūņas neattīrās.” Tā kā Papes ezera svarīga sastāvdaļa ir zivis un daudzas sugas migrē no ezera uz jūru, kanāls kļūst par koridoru dzīvajai dabai, lai varētu pārvietoties. I. Mednis uzsver, ka ūdens apmaiņa starp ezeru un jūru ir vitāli svarīga, lai Papes ezers pašattīrītos un būtu dabiska caurplūde.

Par dabas aizsardzības prasību ievērošanu, ja laika apstākļu dēļ darbi iekavēsies, I. Medņa personīgais viedoklis ir šāds: “Tie notiek salīdzinoši mazā teritorijā, tas nav viss ezers. Būvdarbi nedos kardināli negatīvu ietekmi un kaitējumu ezeram kopumā.”

Papes kanāls
Izrakts 19. gadsimta 30. gados.
Savieno Papes ezeru ar Baltijas jūru.
Pirmās slūžas izbūvētas 1830. gadā, novadbūve atjaunota 1997. gadā, taču kopš 2001. gada nedarbojas.
Pašlaik notiek ūdensnotekas atjaunošana 1014 metru garā posmā.
Piešķirti ES Solidaritātes fonda līdzekļi 384 018,04 eiro.