Lai pierakstītos pie viņas, ir rinda kā bērniem, tā pieaugušajiem. Ineta ieguvusi divus bakalaura grādus un divus maģistra grādus. Tagad pēc daudzu gadu pieredzes šajā profesijā viņa jūtas par sevi pārliecināta.

– Tagad tev ir diplomi un sertifikāts, bet vai atceries, kāds bija pats ceļa sākums?

– Psiholoģija nebija pirmā profesija, ko izvēlējos. Kad, vēl skolā mācoties, sāku domāt, kas es varētu būt, mamma deva padomu, ka sievietei svarīgi iegūt augstāko izglītību un labu darbu, lai varētu uzturēt gan sevi, gan savus bērnus.

Mācoties vidusskolā, bija jauns priekšmets – ekonomika –, un ļoti labi atceros skolotājas vēstījumu pašā pirmajā stundā: ”Ekonomika ir zinātne, kas jums iemācīs, kā nopelnīt naudu.” Tātad mammas un skolotājas teiktais lieliski papildināja viens otru, un arī tēvs strādāja biznesā.

Pēc skolas iestājos augstskolā Klaipēdā, lai angļu valodā studētu uzņēmējdarbību. Kā papildu kursu izvēlējos psiholoģiju, jo tā bija zinātne, kas mani interesēja.

Tad te, Liepājā, iepazinos ar savu vīru, kurš uz dzīvi un prioritātēm lika palūkoties no jauna skatu punkta.

– Kāpēc?

– Tā vienkārši. Viņš bija izvēlējies mācīties un strādāt nozarē, kas viņam no sirds patika un patīk joprojām. Tās ir automašīnas, dažādas tehnikas lietas un senu automašīnu atjaunošana. Redzēju, ka nopelnīt var arī tad, ja tiešām dari to, kas pašam pie sirds.

Sapratu, ka es arī tā gribu – strādāt jomā, kas mani patiešām interesē.

Liepājā tolaik bija RPIVA augstskolas filiāle, kur sāku studēt psiholoģiju, paralēli arī strādāju uzņēmuma ”Liepājas metalurgs” Mārketinga daļā. Studējot ne uzreiz radās pārliecība, ka būšu psiholoģe, jo tas likās ļoti atbildīgs darbs.

Kad bakalaura diploms bija kabatā, piedzima pirmais dēls un drīz pēc tam otrs. Līdz ar to visas domas par studijām un darbiem aizmirsās, prioritāte bija ģimene.

Kamēr bērni bija mazi, sāku iet terapijā. Tā – pati priekš sevis, jo man kā mammai dažādu jūtu un iekšēju pārdzīvojumu netrūka. Gāju terapijā, un kaut kā aizvien uzstājīgāk sāka rosīties doma – es arī varu un gribu strādāt šajā jomā. Bakalaura grāds psiholoģijā jau man bija.

– Bet nolēmi mācīties atkal?

– Es gribēju strādāt tieši psihoterapijā. Tobrīd Baltijas Psihoorganiskās analīzes institūts komplektēja mācību grupu. Mācību ilgums – 4,5 gadi. Lai iegūtu psihoterapijas speciālista sertifikātu, vajadzēja arī maģistra grādu kādā no sociālajām zinātnēm.

Vispiemērotāk būtu bijis turpināt studēt psiholoģiju maģistrantūrā Rīgā, bet, tā kā man abi puiši bija vēl mazi, nevarēju tik daudz būt prom no mājām. Tāpēc paralēli psihoterapijas apmācībai studēju karjeras konsultēšanu Liepājas Universitātē un ieguvu maģistra grādu izglītības zinātnēs.

Šogad jūnijā Latvijas Universitātē ieguvu arī maģistra grādu klīniskajā un veselības psiholoģijā.

– Kā pati sajuties, kad sāki praktizēt? Atnāk klients, sēžat viens otram pretim…

– Zināšanas bija apgūtas, bija jāsāk pildīt profesionālā loma.

Sākumā jaunā lomā jutos kā iekāpusi tādā šaurā kostīmiņā, kurš vēl īsti ērts nav, bet laiks gāja un pamazām tas kostīmiņš kļuva ērtāks.

Sabiedrībai pret psihologiem, psihoterapijas nozarē strādājošiem mēdz būt dažādas prasības. Sākumā arī es pati sev izvirzīju prasības, ka visam manā dzīvē jābūt kārtībā. Bet… ar laiku sapratu, ka arī man var gan bērni neklausīt, gan māja nebūt kārtībā. Jā, saistībā ar puikām ir zvanīts no skolas… (Smaida).

Dažādas prasības un mīti par psihologiem ir dzirdēti.

– Tev ir kāds piemērs?

– Nav jau nekur tālu jāmeklē. Kad beidzu maģistra studijas, mūsu grupa diskutēja par to, vai vilkt izlaidumā mantijas vai ne. Tad atskanēja, ka mēs taču esam psihologi un mums jāprot pieņemt atšķirīgo, un tāpēc katrs ģērbjas, kā grib.

Vienlaicīgi var arī teikt: mēs esam psihologi un mums vajadzētu prast vienoties par kopējo. Bet īstenībā primāri mēs tak esam cilvēki, kuriem reizēm var būt grūti pieņemt atšķirīgo un reizēm grūti vienoties par kopīgo.

– Studēji uzņēmējdarbību, psiholoģiju, psihoterapiju un arī karjeras konsultēšanu. Vai viss tiešām bija tā vērts?

– Protams. Viss, ko esmu studējusi, man noder. Veidojot privātpraksi, noder uzņēmējdarbībā gūtās zināšanas, pati kārtoju savu grāmatvedību. Manā profesijā jāmācās visu laiku, tāds nepārejošs process.

Visu laiku esmu skatījusies, domājusi – varbūt ir vēl kāda metode, kas man jāapgūst, lai labāk palīdzētu klientiem. Tāpēc svarīgi, ka tomēr izvēlējos profesiju, kas man tiešām patīk, līdz ar to visa tā mācīšanās rada prieku, gandarījumu.

Šobrīd gan esmu gatava jaunu metožu apgūšanā ieturēt pauzīti.

Jūtu, ka manā ”instrumentu kastītē” ir pietiekami daudz metožu:

psihoorganiskās analīzes metodes, smilšu spēļu terapija, EMDR (traumu pārstrādes metode), šis tas arī no kognitīvi biheiviorālās terapijas metodēm. Ļoti vērtīga mācīšanās ir bijusi supervīzijās, kas mūsu specialitātē strādājošiem obligāta.

Nekas no šī patiesībā man nav bijis grūti, jo patika, jo pati esmu daudz ieguvusi kā cilvēks.

– Lai nav tikai rožaini, kas, tavuprāt, nav labi?

– Daudziem klientiem nākas atteikt. Tas nav viegli. Es esmu daudz ieguldījusi, lai strādātu šo darbu, palīdzētu cilvēkiem risināt viņu grūtības, bet šobrīd daudziem sanāk atteikt. Klientu skaits, ko varu paņemt praksē, ir ierobežots.

– Tu noteikti neesi vienīgā, pie kuras cilvēki piesakās un stāv rindā, lai nokļūtu klienta krēslā. Par ko tas liecina?

– Pamazām ir mainījusies noraidošā, piesardzīgā attieksme pret psihoterapiju. Arī valsts līmenī arvien vairāk tiek atzīta psiholoģiskās palīdzības nepieciešamība.

Ar ģimenes ārsta nozīmējumu ir iespējams saņemt valsts apmaksātu psiholoģisko palīdzību. Krīzes, sarežģītas attiecības, depresija, trauksme u.c. grūtības cilvēkiem bijušas vienmēr, bet, mainoties sapratnei, aizvien vairāk sieviešu un vīriešu pārliecinās, ka psihoterapija spēj palīdzēt.

– Tev ir ļoti laba pieredze no laika, kad kā jauna psiholoģe strādāji Vaiņodes internātskolā.

– Jā, tas bija ļoti vērtīgs laiks. Esmu pateicīga skolas administrācijai un direktoram Reinim Ulbertam, ka viņi man uzticējās, jaunu, ar nelielu pieredzi pieņēma strādāt projekta ietvaros. Tur arī sāku strādāt ar bērniem, izmantojot smilšu spēles terapiju. Bērni varēja droši izlikt savas jūtas smilšu kastē.

Ja kāds piemērs, tad bija bērns, par kuru atbalsta komanda apspriedās, vai palīdzību nevajadzētu saņemt psihoneiroloģiskajā klīnikā. Kad sāku ar viņu tikties, šāda opcija aizmirsās.

Strādājot ar bērniem, ir ļoti būtiski strādāt arī ar vecākiem, bet internātskola bija vieta, kur vecāki ne vienmēr bija pieejami.

Pat, neskatoties uz to, rezultāti bija. Ik pa laikam vēl par kādu no bērniem iedomājos. Domāju, kā diez šobrīd viņiem iet.

– Pastāsti, paskaidro, ko īsti tev pašai nozīmē būt par psihoterapijas speciālisti?

– Tas ir gan man aicinājums, gan mans darbs. Iespējams, ka no malas kādam šis darbs izskatās pavisam vienkāršs, sak, es arī tā varētu sēdēt krēslā, klausīties un māt ar galvu.

Kad aizveras durvis aiz pēdējā klienta un dodos mājās, jūtos nogurusi.

Katra sesija pavadīta koncentrējoties, klausoties katrā vārdā, ko saka klients. Katrs teikums, ko es pasaku, ir terapeitiskā intervence. Izdaru savas izvēles, kuras metodes izmantot, lai palīdzētu. Un nav divu vienādu gadījumu, klientu! Visu laiku esmu pieslēgusies un strādāju.

Darbs nav viegls, un, tāpat kā katram, tam ir sava garoziņa… Aizverot kabineta durvis, visu dienā notikušo nevaru izslēgt kā slēdzi lampiņai un aizmirst.

– Pastāsti mazliet vairāk par garoziņu!

– Jau teicu, ka vienai daļai jāatsaka. Citreiz nesanāk palīdzēt tik ātri, cik gribētos. Psihoterapijas speciālista darbs ir tāds… vientuļš. Viss notiek te, kabinetā. Bet patiesībā esmu ekstraverts cilvēks un man pašai arī patīk parunāt!

– Ko vīrs saka par tavu darbu?

– Atbalsta mani. Saprot. Un turpina darīt savu darbu, kurš viņam patīk un padodas. Uztaisīja šīs smilšu terapijas kastes, kurās smiltis, plauktus kabinetā. Kad braucu uz mācībām, viņam vairāk laika pievērsties saviem hobijiem – senu automašīnu atjaunošanai –, kas prasa daudz laika.

Gan tad, kad tikko biju sākusi apgūt psiholoģiju, gan vēlāk dažas terapeitiskās metodes izmēģināju arī uz vīru. Viņš ļāvās! (Smejas). Arī uz dēliem šis un tas pārbaudīts.

– Tā runā, ka tad, kad sabiedrībā iziet zobārsti, viņi jauši nejauši skatās un vērtē apkārtējo cilvēku zobu stāvokli. Vai ar tevi arī notiek kas līdzīgs ārpus kabineta sienām?

– Nē, nē… Svešu cilvēku psiholoģiskā stāvokļa vai personības izvērtēšanu gan neveicu! Arī veikalos, kad redzu mazos bērnus, kas niķojas, neko nevērtēju. Bet, ja tā padomāju, tad varbūt reizēm kaut kur tas profesionālais arī parādās ārpus kabineta.

Reizēm klausos sarunas biedrā, izmantojot aktīvās klausīšanās metodes. Varbūt reizēm mēdz pasprukt jautājums: ”Un ko tu par to jūti?”

– Kā atslēdzies, atpūties?

– Eju uz tenisa kortiem un spēlēju tenisu. Spēlē mani ievilka dēls, kurš savulaik spēlēja tenisu, bet tad aizgāja uz basketbolu. Tik ilgi skatījos, kā citi spēlē, kamēr nolēmu – es arī gribu! Nu mums ir sava meiteņu grupa, tāpat ar vīru kopā trenējamies.

Smejos, ka pacīnāmies tenisa laukumā un pēc tam tas nav jādara dzīvē.

Arī ar tēti kortos forši pavadām laiku. Reizēm piedalos amatieru sacensībās. Vēl labprāt eju pirtī, esmu arī ziemas peldētāja. Pēdējā mana aizraušanās ir supošana. Ļoti relaksējoša nodarbe!

– Tavuprāt, vai pasaulē daudz tādu visādi harmonisku, emocionāli veselu ļaužu, kuriem pavisam noteikti nav vajadzīga psihoterapija?

– Runājot par psihisko veselību, domāju, ka visus var iedalīt trīs grupās. Pirmā un trešā būs mazākās. Pirmajā tie, kuriem palīdzība ļoti būtu vajadzīga. Trešajā – kas tiešām labi tiek ar visu galā.

Otrā grupa lielākā jeb ļaudis, kuriem pietiekami daudz dažādu risināmu problēmu. Bet psihoterapija nav vienīgā metode, lai palīdzētu. Jāatrod sev pieņemamākais risinājums.

– Kas ir tas, kas cilvēkam rada problēmas, kas vēlāk liek meklēt ceļu uz psihologa, psihoterapeita kabinetu?

– Dzīve nav rožu dārzs. Neviens nav apsolījis, garantējis, ka tā būs. Lūk, līdzība. Katra ozolzīle ieprogrammēta tā, ka no tās jāizaug lielam, skaistam, stipram ozolam. Bet ar piebildi, ja tas augs labā, pilnvērtīgā zemē. Ja tam pietiks saules siltuma, mitruma, neviens tam neaplauzīs zarus utt.

Ar cilvēku līdzīgi. Katrs ienākam šajā pasaulē, lai kļūtu par to, kas cilvēks ir, bet notiek visdažādākie apstākļi, kas mūs ietekmējuši, traucējuši, daži joprojām ietekmē. Tas tāpat kā dabā – nevar tak vienmēr un visu laiku spīdēt saule.

Katrā cilvēkā iekšā mīt viņa potenciāls, proti, kļūt par to, kas viņš ir patiesībā, taču dzīve piespēlē dažādus šķēršļus.

Psihoterapija ir viens no veidiem, kas pārnestā nozīmē pēta, kas ar to koku noticis, un palīdz atrast veidus, kā izaugt pēc iespējas labākā veidā. To koku pabaro vai iedod ūdeni, palīdz novērst vējus, kas aplauž zarus, lai cilvēks pamazām nonāktu kontaktā ar savu patību, savas būtības kodolu. Uzdrošināties tapt par to, kas patiesībā esi.

– Kādas ir tās galvenās, svarīgās vērtības, kuras ar vīru mācāt saviem bērniem?

– Manuprāt, vecākiem būtu svarīgi ierādīt bērniem, ka viņi var sekot saviem sapņiem, būt kontaktā ar savām vajadzībām un tās piepildīt, bet tikpat svarīgi adaptēties sabiedrībā, respektēt un ņemt vērā apkārtējos cilvēkus. Katram vecuma posmam savas īpatnības.

Mūsu bērni šobrīd paaugušies. Viņi veido savu pasauli, kurā mammai un tētim vairs nav galvenā loma. No vienas puses, man mazliet skumji, jo viens dzīves posms noiets. Nebūs tā, kā kādreiz bija, bet, no otras, – prieks par viņiem.

– Kā tu jūties tagad un šeit?

– Šobrīd esmu atvaļinājumā. Jūtos labi. Arī savā dzīvē jūtos tiešām labi. Šis priekš manis ir superīgs laiks, jo man ir darbs, kas dod gandarījumu. Bērni paaugušies, un nu mēs ar vīru vairāk varam dzīvot sev, justies brīvi.

Es jūtos iekšēji brīva. Nav arī tāda spiediena, ka vajadzētu vēl izvirzīt kādus mērķus un kaut ko sasniegt. Drīzāk citreiz liekas, varbūt pat vajag mazliet piebremzēt.

– Varbūt kaut ko vēl gribētu īstenot?

– Kādu laiku uzturēšos šajā posmā, kurā tagad esmu, bet pēc tam laiks rādīs. Citreiz domāju, ka kaut kad vēl pēc kāda laika es gribētu iegūtās zināšanas nodot tālāk. Varbūt kaut ko pasniegt jauniem speciālistiem.

VIZĪTKARTE

Ineta Ozoliņa-Pese

• Mācījās DALP 5. vidusskolā.
• Studēja Lietuvas Kristīgajā augstskolā, RPIVA, Liepājas Universitātē, Latvijas Universitātē.
• Precējusies, divu dēlu mamma.
• Vaļasprieks: spēlēt tenisu, ziemas peldēšana, pirts.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.