Tas, ka esmu izvirzīta nominācijai ”Foršākais skolotājs”, man bija ļoti liels pārsteigums. To, ka man jāierodas svinīgajā pasākumā, uzzināju, kad kopā ar bērniem projekta laikā biju Dānijā. Kad atgriezos, man iedeva ielūgumu, bet nezināju, kas mani sagaida.

Kad uzzināju, ka nominācijai mani pieteikuši bērni, biju ļoti patīkami pārsteigta. Ir ļoti liels gandarījums un prieks strādāt. Jo tu saproti, ka tavs darbs tiek novērtēts. Saproti, ka dari pareizi.

Grūti jau pat pateikt, kādam jābūt skolotājam, lai viņu atzītu par foršu un kur nu vēl foršāko. Pirmkārt, protams, jāsaprot bērni. Jādomā tā, kā bērnam viņa vecumā. Tas, manuprāt, ir galvenais. Ir jāsaprot, ka bērna prāts vēl nav tik nobriedis, kā gribētos – kā tavējais.

Un tāpēc ir jāatrod līdzsvars. Ir jāmēģina arī mācību stundas padarīt interesantākas. Nevar būt tikai sausa teorija, jābūt arī interesantiem uzdevumiem un kaut kādām atraktivitātēm stundu laikā.

Pasniedzu latviešu valodu un literatūru un filozofiju. Pamatā strādāju ar vidusskolas klasēm, un mazliet arī pamatskolas klasēs.

Lai strādātu skolā, būtu skolotājs, mūsdienās noteikti jābūt laikam līdzi ejošam un modernam. Prātam jābūt atvērtam, nevar ieslēgties kaut kādos rāmjos. Tev jāvērš ikviena mācību stunda plašumā, jo laiks iet uz priekšu un bieži vien bērni un jaunieši zina daudz vairāk, nekā skolotājs. Pašam pedagogam nemitīgi jāmācās un jāpapildina savas zināšanas un redzesloks.

Jāseko līdzi visam, kas notiek tavā nozarē. Jāizmanto ne tikai mācību grāmatas, bet visa informācija par to, kas notiek apkārt. Ir svarīgi, ka skolēnam tu vari pateikt kaut ko vairāk, nekā to vien, ko viņš var uzmeklēt internetā.

Un, protams, mācību procesā jāizmanto modernās tehnoloģijas. To arī daru. Tieši tas ir tas, kas bērnus vairāk saista. Ar mācību grāmatām un kopētiem uzdevumiem mūsdienās vairs neiet cauri. Tas nepiesaista bērnus.

Tieši modernās tehnoloģijas un iespējas, kas paveras mūsdienās, tāpat interaktīvie materiāli, kas pieejami mūsdienās, bērnus saista visvairāk.

Mājasdarbus uzdodu gan. Bet man ir sistēma, ka neuzdodu mājas darbus uz katru nākamo stundu, bet ir mājasdarbi, ko uzdots izpildīt līdz konkrētam datumam. Bieži vien mājas darbus var pildīt arī elektroniski, kas nozīmē, ka tie nav jāraksta burtnīcā.

Kā es kļuvu par skolotāju? Patiesībā tas ir visai garš stāsts. No sākuma aizgāju studēt uz politologiem, kaut manī bija nojausma, ka, iespējams, es gribētu strādāt par skolotāju. Tikai sākotnēji bija doma par vēstures skolotāju.

Taču tad, kad pabeidzu politologus, sapratu, ka politologs es laikam nebūšu. Tādēļ iestājos filologos.

Kolīdz pabeidzu filologus, bija iespēja strādāt skolā. Nekavējoties šo piedāvājumu pieņēmu, jo, acīm redzot, manī iekšā bija šī vēlme strādāt ar bērniem. Acīm redzot, šis darbs mani gaidīja.

Un pagaidām man šis darbs ļoti patīk un apmierina. Uz darbu varu iet ar prieku. Nav tā, ka no rīta jāraud vai ir slikts garastāvoklis.

Nominācija ”Foršākais skolotājs” noteikti man būs motivācija turpmākajam darbam. Tas dod iekšēju motivāciju, parāda, ka savu darbu daru pareizi, ka skolēni novērtē to, kā vadu stundas.

Atpakaļ noteikti nevar iet, tagad tikai uz priekšu – latiņa jāceļ vēl augstāk.

 Zanda Krūmiņa, Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5.vidusskolas skolotāja, titula “Foršākais skolotājs” nominante