Ināra Vitka un Laimons Ciukors vasarā dzīvo pagalmā un dārzā
Vēl pirms dažiem gadiem liepājnieku Ināras Vitkas un Laimona Ciukora dārzs bijis pakļauts tikai burkāniem, sīpoliem, tomātiem, sakņudārzs sniedzies līdz pašam lievenim. Bet tad saimniecei apnicis tik ļoti ņemties ar praktisko ražošanu.

“Abi divi nolēmām, ka mums nevajag tik daudz ēst un ka jāiesēj zāle,” jokodams stāsta Laimons. Kādā vakarā sieva pārnākusi mājās un sev par lielu pārsteigumu ieraudzījusi vīru gluži vai zemē ierakušos, galva vien ārā. Tā pagalmā radies neliels dīķis, kurā tagad aug zeķē iestādīta no Bārtas upes atvesta baltā ūdensroze un peld septiņas karūsas. “Te ir mūsu dzīve, mūsu atpūta,” saka Ināra.

Veldzi meklējot

Ināra strādā par audzinātāju bērnunamā, bet Laimons ir loču kuģa mehāniķis. Laimona darbs esot mierīgs, bet Inārai gan stresa pilns. Tālab dārzs viņai it īpaši kalpo par vietu, kur no atbrīvoties sasprindzinājuma, netiecoties pēc dārga krāšņuma, bet pamazām veidojot to pēc savas izjūtas, ziemcietes un vasaras puķītes stādot pamazām vien. Samteņu un salviju jeb komunisteņu stādus Ināra izaudzē pati. Ziemciešu, dekoratīvo sūniņu stādi nākuši dažādus ceļus – vākti, doti, dāvināti. Un, ja kādos braucienos vai pastaigās gadās satikt akmeņus, kas derētu akmensdārza dobēm, tad tie tiek ņemti un vesti līdzi. Gar žogmali stiepjas puķupupas, pēc pāris nedēļām būs zaļš pupužogs. Vislielāko prieku Inārai sagādājot visvienkāršākās puķītes, tādas kā atraitnītes un samtenes. Pēc rozēm viņa neilgojas nemaz, un nav mērķa augus kolekcionēt. Vietas nav daudz, bet, ja arī būtu, viņa dotu priekšroku futbollaukumam.

“Vienmēr gribas kaut ko jaunu. Tā ir tāda nodarbe, es neskaitu ne dienas, ne stundas. Kad man vajag, tad es padaru. Tā ir tāda atpūta, ko es neuzskatu par smagumu. Es to uzskatu par sirdsprieku. Kad esmu mājās, neklausos dziesmas, tikai mūziku bez vārdiem. Gribas kaut ko veldzējošu,” skaidro Ināra.

Tā pakāpeniski dārzeņi atkāpušies uz pagalma viņu galu, bet pavisam no dārza tie nav izdzīti, jo pašaudzēts tomēr ir un paliek pašaudzēts, tam ir pavisam cita garša un vērtība, un arī vēl tagad no ražas tiekot gan pašiem, gan radiņiem. Ravētāja un dobju racēja ir Ināra. Laimons gan piedāvājies zemi pavasarī safrēzēt, bet sieva šo piedāvājumu noraidījusi. “Nē, nē, ko tās nabaga sliekas, sasitīs uz pusēm,” vīrs atstāsta.

Durvju priekšā novietoti Laimona darinātie soli un galds. Tā ir ģimenes vasaras istaba, kuras sienas pavasarī un vasarā ir zaļas, bet rudenī sārtas no mežvīteņiem un efejām. Tās stīgo pār ēku sienām, kuras ierobežo šo nelielo dārza pasaulīti Zirņu ielā un visskaistāk mirdzot, kad saule iet uz rietu. Tikko saulīte pagalmu sasilda, viņi ēdienu līdz pat rudenim gatavo pagalmā uz grila – pat putras un zupas vārot laukā.

Sūnu radības

Ināra ir arī studijas “Liepzars” dalībniece. Divus gadus mācījusies floristiku, tomēr, tā kā eksāmenu nav likusi, sevi sauc par krūmu floristi. Vēlējusies iemācīties ziedu buķetes veidot, bet vēl vairāk par ziedu kārtošanu viņai, pašai sev par pārsteigumu, iepaticies darināt sūnu zvērus. Laimons atklāj: “Mēs abi divi pusdulli uz to esam. Es arī nemaz nezināju, ka man tas viss patīk. Esmu jūrnieks, man patīk koks, akmens un metāls. Bet, ka es nodarbošos ar ko tādu, tas man nerādījās sapņos.”

Sūnu radību autori ir viņi abi. Vispirms viņi izvēlas, ko taisīt. Tad Laimons metina metāla karkasu, kurš pēc tam tiek apaudzēts ar gaļu jeb ar salmiem un sūnu. Dzīvnieku figūras tapušas vairāku gadu garumā, gatavojoties ikgadējiem “Liepzara” rīkotajiem Ziedu svētkiem. Ziemā tēli jānoliek sausā vietā, kur nebojājas. Bet tagad vasarā tie atkal iznākuši laukā. Zālītē tup sienāzis vijoles spēlmanis saimnieces kurpēs un skudra ar latvāņu stumbru nastiņu uz muguras. Pie dīķa – varde. Bet aiz ķiplokiem un biešu dobes – varens lācis. Abu saimnieku darinātie zvēri vesti arī uz izstādi Palangā.

Vai ekonomikas krīze nespiedīs atkal no dārza puķes laukā? Par to gan nav domāts. “Viss tagad ir tā – kā ir, tā ir jāpieņem. Kā būs rīt, tas nav zināms. Bet, cik vien varēsim, tik turēsimies pie visa dzīvā, pie zaļā, kas ir pateicīgs, kas sagādā prieku. Pat papardes man patīk. Dzīvojam vienkārši, bet ļoti labi jūtamies,” stāsta Ināra. “Mans dārza sapnis ir piepildījies,” teic Laimons, “es te labi jūtos. Ja būtu vēl kaut kas, es varbūt justos vēl labāk. Bet vai var justies vēl labāk? Man liekas, ka viss ir tā, kā vajag.”

Nora Driķe,
“Kurzemes Vārds” pielikums “Mājoklis”

Ķiploku sargs.

Ka sūnu dzīvnieku veidošana sagādās tik lielu prieku, tas Inārai Vitkai pašai bijis liels pārsteigums.

Pagalma istaba ar efeju sienām un baseinu, pie kura sūnu varde makšķerē karūsas. Viss pašu rokām veidots.

Mežvīteņiem apaudzēts arī laternas stabs. Žogu drīz pārklās šabeļpupu zaļums.

Dārza un pagalma veidošana, sūnu zvēru darināšana ir Ināras Vitkas un Laimona Ciukora kopīga aizraušanās.