Kristīne Jākabsone: Par to, ko mācām un mācāmies (21)

Sakarā ar krievu lamuvārdu "mācāmvielu" šajās dienās sabiedrību jau pāršalca sašutuma pilns izbrīna vilnis. Daži smējās, daži ķēra pie sirds, dažiem vienkārši nebija, ko teikt. Tā kā krievu lamuvārdu mācīšana skolās laikam nav sliktākais, ko spēj izdomāt Latvijas "gudrie" prāti, tad atstāsim krievu lamuvārdus tur, kur tie ir – šoreiz tas būtu mācību grāmatās.

Vienīgi personīgi man rodas jautājums – ja jau sākt ar lamuvārdu mācīšanu, tad kāpēc gan ne ar dzimtās valodas – to taču bērnam vienmēr māca pirmo. Tiesa, latviešu valoda ne tuvu nav tik bagāta ar lamuvārdu krājumu, bet pavisam bešā taču nav arī latvieši – atradīsies pa ķermeņa daļas apzīmējumam, pa kādam sulīgam vielmaiņas galaprodukta apzīmējumam, noteikti būs arī apzīmējumi procesam, kura rezultātā rodas cilvēks. Ja jau bērniem jāzina, tad pa priekšu mātes valoda.

Bet tā kā pati esmu skolas vecuma bērnu māte, tad man visa minētā sakarībā rodas pārdomas (un tās nav priecīgas!) par to, ko vispār ir paredzēts mācīt skolēniem skolu programmās. Nesen man vajadzēja sniegt dažas konsultācijas par to, vai un kādas mākslas filmas (ne tikai latviešu) var un vajadzētu izmantot vēstures mācību procesā skolā.

Protams, ka mācību filmas parasti ir dokumentālās filmas, taču tā kā vairums cilvēku ar lielāku aizrautību skatās mākslas filmas, tad nav nekas slikts tās izmantot vēstures mācību procesā. Pie tam tām obligāti nav jābūt vēsturiskajām filmām. Jo pat filma, kas uzņemta „par mūsdienām” pēc kāda laika jau būs par vēsturi. Vienkāršs piemērs – ir kāda mākslinieciski ne pārāk augstvērtīga latviešu filma "Kārkli pelēkie zied", uzņemta sešdesmito gadu sākumā. Toreiz tā nepavisam nebija par vēsturi, taču mūsdienu jaunatne tajā var ieraudzīt lietas, kas tai no šodienas viedokļa šķitīs gandrīz brīnumainas, piemēram, ideoloģiskās klišejas, kas valda visur, pat mākslā u.tml. Tātad mūsdienu jaunatne šajā filmā var ieraudzīt tā laikmeta liecības, no mūsdienu viedokļa – vēsturi. Visā tajā ir tikai viena bēda, proti, mākslas filmas, pat vēsturiskās, obligāts nosacījums nav simtprocentīgs vēsturiskais patiesīgums. Tas nozīmē to, ka pat tajā gadījumā, ja filma stāsta par vēsturiskiem notikumiem (piemēram, "17 pavasara mirkļi" – par fašistiskās Vācijas agoniju), to ir atļauts bagātināt ar režisora fantāziju neierobežotās devās. Tas savukārt nozīmē to, ka skolotājam ir jābūt ļoti erudītam, lai mācot bērniem vēsturi caur mākslas filmām, prastu nošķirt režisora fantāziju no vēstures faktiem.

Kāpēc to te pieminēt? Tāpēc, ka izraisījās diskusija – vai miljonu un vēlreiz miljonu skatītāju dievinātā filma "Vējiem līdzi" ir izmantojama vēstures mācīšanai? Šis jautājums nav atbildams ar "jā" vai "nē", taču interesants ir cits fakts, ko atklāja diskusijas par "Vējiem līdzi". Proti, Latvijas skolās vēstures procesā ir jāmācās ASV vēsture, turklāt tik sīki, ka jāzina pat tādi sīkumi, kurā gadā, kurš štats ir pievienojies šai valstij!

Nē, tas nav nekas slikts, ka skolēniem māca pasaules vēsturi. Pasaules vēstures kursā sava vieta noteikti ir atvēlama arī ASV, jo vairāk tāpēc, ka ASV Pilsoņu kara, Konfederācijas rašanās, īsās pastāvēšanas un bojāejas, verdzības atcelšanas vēstures lappusēs atradīsim arī daudz ne tikai amerikāņiem vien nozīmīga. Šajā sakarībā uzņemts arī ne mazums kinofilmu – rasistisku un ne tikai. Un tomēr. Latvijā vēl daudz ko varētu vēlēties no Latvijas vēstures mācīšanas. Ir, piemēram, tāds sāpīgs jautājums, ka praktiski nekas netiek mācīts no tā, kas Latvijā bija pirms 1918. gada. Labi, tā nebūs Latvijas valsts vēsture, bet vai tā vietā, lai kaltu galvā gadaskaitļus, kurā gadā Luiziānas štats pievienojās ASV, vērtīgāk nebūtu apgūt savas zemes vēsturi? Ja jau mācāmies par Ameriku, tad varbūt no tā viedokļa, ka Kurzemes hercogiste savulaik bija mazākā valsts, kas piedalījās Amerikas kolonizēšanā (vēl tagad taču klīst leģendas par Kurzemes koloniju Tobago salu)? Tas ir vērā ņemams fakts, ja salīdzina Kurzemes hercogisti, kas taču lieluma ziņā neaizsniedz pat tagadējās Latvijas teritoriju, un pārējās milzīgās lielvalstis, kas kolonizēja Ameriku – Angliju, Franciju, Spāniju. Varbūt, ka arī skolēniem tas būtu interesantāk, nekā kalt galvā skaitļus par Ameriku, kas taču viņiem nekā neizsaka.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas "Libavas Filma" valdes priekšsēdētāja