Kristīne Jākabsone: Par kultūrkrīzi un krīzi vispār (9)

Laikraksts "Kurzemes Vārds" rakstīja par to, ka viesojoties pie Liepājas puses bibliotekāriem, Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks runājis par to, ka Eiropas ekonomisti izpētījuši, ka bibliotēkās ieguldītā nauda tautsaimniecībā atgriežas ar uzviju. Un arī par to, ka Latvijas ekonomisti un politiķi kultūrā saredz vienīgi patērētājnozari.

Vilka kungs runāja par bibliotēkām, taču visu tieši to pašu varētu pasacīt par kultūras nozari vispār. Ar vienu nelielu iebildi – nezinu par politiķiem, bet ar Latvijas ekonomistiem tik traki nav, tie nebūs visi pār vienu kārti metami. Starp viņiem ir ļaudis, kas tomēr saprot un novērtē to faktu, ka arī kultūrai ir sava vieta tautsaimniecībā. Cita lieta, vai viņi spēj ietekmēt reālos procesus.
Krīze. Pēdējā gada laikā tik daudz cilātais vārds. Protams, ka kultūras darbinieki ir to vidū, ko šī krīze skar vissmagāk, un tas ir dziļi cilvēcīgi saprotams – laikā, kad cilvēkiem bieži nav, par ko maizi nopirkt, kultūra daudziem nenāk ne prātā.

Tomēr kultūras darbinieki meklē un arī atrod izeju no situācijas. Bet šajos meklējumu ceļos atklājas daudzas nianses, kas attiecas ne tikai uz kultūras darbiniekiem vien. Par vienu no šādām niansēm nesen kultūras darbinieku lokā bija saruna.

Proti, mēs visi daudzinām krīzi un šajā sakarībā nenogurstoši lamājam valdību. Piekrītu, Latvijas valdībai ir nepārvērtējami nopelni pie tā, ka esam nonākuši tur, kur esam nonākuši. Un tomēr. Mēs sakām "valsts" un daudzi no mums šo valsti šobrīd gatavi vai pašā elles dibenā nolādēt. Bet kas tad ir valsts? Valsts – tie ir cilvēki. Tātad – mēs visi. Tātad, mēs katrs savā vietā – arī tā ir valsts. Un te sākas pārdomas – vai tiešām vainīgs tikai Kalvītis, Šķēle, Godmanis, Lembergs? Vai mēs katrs pats savā vietā esam izdarījuši visu iespējamo, lai dzīve šajā valstī būtu sakārtota?

Tūlīt paskaidrošu konkrētāk, par ko tieši bija runa. Proti, tika apspriestas kultūras darbinieku sadarbības iespējas ar Liepājas uzņēmējiem. Ļoti dažādas iespējas – ne jau lūgumi pēc sponsorēšanas, bet tiešām varianti, kas varētu būt interesanti arī pašiem uzņēmējiem. Piemēram, konkrēta uzņēmēja klientam tiek dotas atlaides, ja viņš apmeklē kādu pasākumu vai pērk citu kultūras produktu. Kas tiek prasīts no uzņēmēja? Nekas, vien tas, lai viņš informatīvos materiālus, kurus turklāt sagatavojuši paši kultūras darbinieki, novadītu līdz klientam. Un te atklājās visai pārsteidzoša aina.

Tūlīt gribu piebilst, ka neviens netiks publiski kaunināts, bet tie, kas to pelna, tie gan tiks paslavēti, jo labo vārdu mums šajā grūtajā laikā nevar būt par daudz. Un, proti, ļoti patīkama šādā aspektā ir sadarbība ar grāmatnīcu "Valters un Rapa" un restorānu "Upe". Par viņiem kā sadarbības partneriem gribas teikt tikai tos labākos vārdus. Pārējie... Nē, ar pārējiem nav jāsaprot simtprocentīgi visi Liepājas uzņēmēji, jo visi jau nemaz netika uzrunāti. Bet uzrunāto vidū iezīmējās vairākas neiepriecinošas tendences. Kā skumji piebilda kāda kultūras sfēras pārstāve – ja tie būtu viens vai divi cilvēki, bet tā ir masveida parādība. Un tas jau kaut ko liecina!

Par ko ir runa? Par to, ka sadarbības kultūras, maigi izsakoties, nav nekādas. Ka var elementāri norunāt vienu tikšanos, tad otru, neierasties ne uz vienu, un pat nedomāt par to, ka šīs tikšanās pieklātos kaut kā atcelt vai pārcelt, ja jau nevari ierasties. Par to, ka var apsolīt atzvanīt, bet solījuma saņēmējs tā arī klausulē nekad neizdzirdēs solītāja balsi. Par to, ka cilvēks var apsolīt, sarunāt, bet pēc tam nākas secināt – viņš jau tad, kad solīja un sarunāja, zināja, ka viņš pat nedomā neko no tā visa pildīt. Un tā tālāk.

Ko no tā varam secināt? Uzņēmējs taču ir ekonomikas balsts. Par to droši vien arī nešaubās politiķi un ekonomisti Eiropā. Bet droši vien, ka uzņēmēji Eiropā nešaubās par to, ka pastāv kaut kāda lietišķā kultūra, kura, vismaz tās elementārākajās izpausmēs, ir jāievēro visiem, ja gribam veidot vidi, kurā mums arī visiem gribēsies dzīvot un strādāt. Un kamēr pie mums tā nav, droši vien, ka nebūs gluži taisnīgi mūsu nelaimēs vainot tikai pastāvošo iekārtu.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas "Libavas Filma" valdes priekšsēdētāja