Ikdiena bieži mūs noliek tik ļoti uz zemes, ka lidojumam, šķiet, vairs neatliek ne laika, ne iespēju. Bet Astra Rancāne ar savu dzeju pierādījusi, ka lidot tomēr ir iespējams, pārliecināta krājuma “Ja tas Vispār ir iespējams” redaktore Iveta Vanaga. “Tas nav tā, ka Astrai ceļ pieminekli tikai tad, kad viņas pašas vairs nav,” saka Laila Urbāne, dzejnieces laikabiedre un bijusī kolēģe, amatierteātra režisore.

“Tieši tāpat mēs viņu uztvērām, lasījām un klausījāmies arī tad, kad viņa pati vēl bija.” Dunikas amatierteātris turpināšot uzvest viņas lugas un nest tās pasaulē. Vairāki dzejoļi ir pārtapuši dziesmās – tos pārradījis no Dunikas nākušais mūziķis Renārs Juzups.

Bet Astras literārais mantojums tagad ir viņas trīs meitu – Lauras, Elīnas un Dinas pārraudzībā.

“Man ir tāda sajūta, ka Astra nekur nav aizgājusi,” saka Rucavas bibliotēkas vadītāja GuntaTimbra. Un tā noteikti ir taisnība. Jo dzejnieks nevar aiziet nepamanīts.

Gadu sekot ceļa zīmēm

Liepājas novadā labi zināmā skolotāja un literāte Astra Rancāne pērn aizgāja Mūžībā. Aiz sevis viņa atstāja dzeju un domu par tās apkopošanu grāmatā. Pati, slimības pievārēta, vairs nespēdama ar to tikt galā, viņa meklēja draugus un domubiedrus – Sandru Vensko, Ivetu Vanagu, Daigu Kadeģi…

“Pagājušajā gadā no Astras saņēmu vēstuli: “Ja es vairs nepaspēšu, lūdzu, parūpējieties par manas dzejas likteni”,” stāsta I.Vanaga. “Jā, tas man bija izaicinājums, un man bija ļoti savādi apzināties, ka man kāds ir uzticējis tik ļoti, ļoti daudz. Tā ir milzīga atbildība. Man bija bail. Bet es atbildēju: “Tas ir mazākais, ko tavā labā varam darīt.”.”

Un tā veselu gadu I.Vanaga gājusi pa pa Astras Rancānes izliktajām ceļa zīmēm. Šoruden klajā nāca grāmata “Ja tas Vispār ir iespējams” – dzeja, viens tēlojums un pasaka “Ar zvaigzni pierē”, no kuras arī grāmatas nosaukums. To ilustrējis mākslinieks Imants Ozols.

Kāds ieminas – Astras Rancānes darbi rada sajūtu, ka Ārijas Elksnes vieta latviešu dzejā nav palikusi tukša. Tomēr viņa ir caurcaurēm viņa un tikai viņa pati. Dziļa, tieša, dzīvesgudra, ļoti mīloša. “Biedējoši skaista un neticama kā Brāmsa “Ungāru deja” banālās lauku kāzās” – tās ir rindas no pasakas “Ar zvaigzni pierē”. Nav jābūt Astras Rancānes biogrāfijas zinātājam, pietiek lasīt viņas dzeju vien, lai saprastu, ka šī pasaka – tas ir sāpīgs un gaišs, un ļoti skaists stāsts par viņu pašu. Par to, kā būt brīvam un piederīgam reizē. Ja tas vispār ir iespējams.

Vienmēr apzinājusies saknes

Grāmatas nosaukums ir A.Rancānes pašas izvēlēts, viņa arī bija izveidojusi uzmetumus piecām nodaļām, izvēlējusies to nosaukumus. Tas bija smagi – sijāt dzejoļus, izvēlēties, atzīst I.Vanaga. “Un es vēl tagad nezinu, vai viss ir izdarīts tā, kā vajag, tā kā Astra būtu vēlējusies, jo nebija jau vairs kam pajautāt.”

Tā vienu brīdi viņai licies, ka krājumā stilistiski neiederas, piemēram, Rucavas vidusskolas himna, Rucavas un Dunikas pagastu himnas. Izņēmusi tās uz laiku no manuskripta ārā, bet sapratusi, ka tad zūd dzejnieces piederība tieši šai vietai. Bet viņai tas ir bijis ļoti, ļoti svarīgi – apzināties un nekad nenoliegt savas saknes.

I.Vanagai un pārējiem, kas iesaistījās grāmatas tapšanā, ir patiess prieks, ka visu finansējumu, kas bija nepieciešams grāmatas izdošanai, bijis iespējams savākt ziedojumos. Ne vien izdošanas, bet arī ar atvēršanas svētkiem saistītos izdevumus izdevies apmaksāt par ziedotajiem, kā arī Dunikas un Rucavas pašvaldību un Liepājas Rajona padomes bez šaubīšanās piešķirtajiem līdzekļiem. Par spīti tam, ka citi mēģinājuši pārliecināt – dzejas grāmatai mūsu laikos neko nesavāksit, tā nemēdz notikt. “Atbalsts bija tik liels, ka mūs pat pārsteidza, un tas nozīmē, ka grāmata bija vajadzīga,” saka I.Vanaga.

Laiks, skatīts Ievas acīm

Astras Rancānes pirmā grāmata iznāca 1999.gadā. Apgādā “Likteņstāsti” izdotais “Cūkpieņu laiks” ir romantiskas mīlestības stāsts dienasgrāmatas formā, laika un vietas uzzīmējums 70.gadu skolnieces Ievas Deksnes – tā autore sevi sauc grāmatā – acīm. Tā reizē ir laika liecība un romāns. “Mums, rucavniekiem, protams, tas ir dubultinteresanti – gan kā stāsts, gan kā iespēja meklēt un atpazīt varoņu prototipus,” stāsta Gunta Timbra. Grāmata tēlo laiku, kad Astra Rancāne, dzimusi rucavniece, gājusi mazajā Ģeistautu skoliņā, pēc tam Rucavas vidusskolā, kā sākusi rakstīt savas pirmās dzejas un saņēmusi pirmos vērtējumus no lielajiem dzejniekiem.

Protams, grāmata nav faktoloģiski neapšaubāms uzziņu krājums, jo tā nav dokumentālā literatūra. Taču pārāk būtisku faktu sagrozījumu tur arī neesot, apgalvo vietējie ļaudis.

Iecerēs esot bijis arī grāmatas turpinājums.

Arī dramaturģija pelna grāmatu

“Nedomāju, ka Astrai kādreiz būtu bijis svarīgi kļūt pazīstamai un populārai,” saka Laila Urbāne. “Viņa rakstīja tādēļ, ka tas bija vajadzīgs viņas dvēselei, ka viņas sirds kliedza!”

Pirms kļūt par Grobiņas vidusskolas direktori, L.Urbāne kopā ar A.Rancāni strādāja Sikšņu pamatskolā un vēl aizvien vada Dunikas amatierteātri. Tajā iestudēti vairāki Astras Rancānes dramaturģiskie darbi, piemēram, “Pasaka”, “Kā vēja dzīti mākonīši”, “Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzēja”, pēc brāļu Grimmu darbiem tapušais uzvedums “Vistas cepetis”. Viņa mēdza par pamatu ņemt kādu pasaku, literāru darbu vai tikai tā motīvu un pārvērst to lugā, piemērojot amatierteātra skatuvei un iespējām. “Turklāt viņa pazina mūs, viņa rakstīja un tēlu veidoja tieši katram no mums,” piebilst amatierteātra vadītāja.

Protams, vietējiem ļaudīm tādēļ šos darbus uztvert ir vieglāk, taču, pārliecināta L.Urbāne, tikpat labi tie būtu iestudējami jebkurā citā vietā. Jo autore sapratusi amatierteātra iespējas un prasības pēc būtības. Tikai jābūt gataviem autores tiešumam, humoram, spējai iztikt bez aplinkiem. Tāpēc varbūt arī Astras dramaturģijas darbi būtu pelnījuši, lai tos apkopo grāmatā.  Ne mazums interesantu skeču tapis arī darba vajadzībām – tie rakstīti skolēniem, lai izspēlējot palīdzētu apgūt mācību vielu.

Pēdējais šā žanra darbs, turklāt, atšķirībā no citiem, pilnīgi oriģināls, saucas “Riktīgs seriāls jeb Dzimtas dārgumi”. Raitā valodā uzrakstīts stāsts par cilvēku attiecībām – dažādām paaudzēm, dažādām valodām, kurās ļaudis sarunājas, par vērtībām.  

Par kādu mīlestību

…Manā sakņu dārzā aiz pilsētas
Kāds bija iesējis magones.
Varbūt vējš,
Un, ka manā, tā bija nejaušība,
Bet viņas bija.

Sākumā es tās neizravēju.
Likas neparasti un – lai jau aug.
Vēlāk kauns par noēnotajiem gurķiem
Pārauga garos, pūkainos kātos,
Magoņpumpuru – dzeguzēnu
Trakā, valdītā ziedētājgribā.

Visi gaidīja
Flokšu un kliņģerīšu
Kopto, atļauto ziedēšanu,
Bet man tikmēr vērās
Simtiem nekaunīgas un skaistas
Sarkanlindrakainas čigānietes –
Magones.

Kad tās sakļāvās lietū un vējā,
Es atcerējos par kartupeļiem un gurķiem
Un – ko es darīšu rudenī.
Bet es neravēju.
Lūdzu saulei
Savu magoņu kvēlo ziedēšanu.
Atkal sarkanos auļos
Aizmirsts viss.
– Smejies, čigāniet!
Svārki lai saulē liesmo!…

Nē, es nenožēloju.
Tikai – man nekā nav.
Bet jūs neesat vainīgi.
Es vienalga nebūtu ticējusi,
Ka manas magones
Noziedēs.

Uzziņai
Astra Rancāne (1954 – 2007)
– Dzimusi Rucavā, Pirkuļu ciemā.
– Absolvējusi Rucavas vidusskolu. Studējusi žurnālistiku LVU.
– Strādājusi Sikšņu pamatskolā par latviešu valodas skolotāju.
– Grāmatas: “Cūkpieņu laiks”, “Ja tas Vispār ir iespējams”. Dzejas publikācijas kopkrājumos un presē.

Dina Belta,

Daiga Kadeģe lasa Astras Rancānes dzeju, grāmatu “Ja tas Vispār ir iespējams” atver Rucavas bibliotēkā. Klātbūtnes sajūta nepamet arī tādēļ, ka klāt ir dzejnieces meitas Elīna (no labās), Laura un Dina.