Par pavasari, kas nebeigsies (0)

Liepājas Tautas fotostudijas vadītāja Vara Santa darbu filozofiski ievirzītais fotocikls "Laukā pavasaris",  kur viņš stāsta par Rokaižu pansionāta iemītniekiem, sekmīgi izturējis pirmo izrādīšanās eksāmenu ārvalstīs.

Pēc eksponēšanas Brēmenes pilsētā Vācijā  izteiksmīgo fotodarbu lielformāta kopijas tagad nonākušas Minsterē, kur paredzēta vēl viena izstāde. Par tās kuratoru uzņēmies būt mūsu tautietis un arhitekts Juris Trauciņš. Viņš nešaubās, ka vispārinošā fotodarbu kolekcija par garā stipriem cilvēkiem, ko piemeklējušas nedziedināmas slimības, ir to vērta, lai bildes tiktu parādītas plašākai auditorijai.

"Bildēm ir jāiet tautās"

Kaut gan aizputnieks nav pirmais, kas ķēries pie psiholoģiski sarežģītās un pretrunīgi vērtētās dzīvības un šīs pasaules  atstāšanas tēmas, viņš pratis to parādīt savā skatījumā. Pats autors uzskata, ka vēlēšanās izteikties viņam vairojusies strādājot. To varot nosaukt par radošu aizrautību, ko izjust dzīvē var novēlēt katram. Sākumā viss bijis vienkāršāk. Sākumā viņš esot domājis tikai par pavasari, kas invalīdu ratiņos sēdošajiem saskatāms aiz pansionāta  loga, līdz noticis tā, ka fotografēšana Rokaižos pāraugusi vēlmē  pastāstīt par mūžīgo pavasari, kas galu galā sagaida ikvienu no mums. Par pavasari, kas nekad nebeigsies...

Iepazīšanās ar Minsterē dzīvojošo latvieti esot pavērusi durvis jauniem radošiem kontaktiem ne tikai viņam, bet visai fotostudijai.  Varis pauž gandarījumu. Tieši tāds bijis viņa mērķis. Jo radoši cilvēki jau nestrādā tik daudz priekš sevis, cik – citiem. Kaut gan pats viņš  aizvien skaidrāk saprotot, ka visaizraujošākais fotogrāfijā ir bilžu radīšanas process. Neraugoties uz to, ka kolēģis Juris Kmins brīdinājis: pabeigtie fotodarbi ir jāsargā, lai tos neizmantotu saviem nolūkiem citi, Varis uzskata, ka bildes nav jāglabā pie sevis, "bet ar  tām ir jāiet tautās". Jo īpaši tad, ja tajās ieguldīts ne tikai darbs, bet arī kaut kas no autora dvēseles.

Uzticēšanās pastāv, ja kļūst abpusēja

Fotomākslinieks neslēpj, ka pie Rokaižu fotogrāfiju cikla ļoti daudz darbojies un vēl vairāk – piedomājis. Katrā ziņā nesalīdzināmi  vairāk nekā pie jebkura cita savu darbu cikla. Tāpēc tie cilvēki, kas redzami bildēs, viņam kļuvuši ne tikai pazīstami, bet arī tuvi. Kā piederīgie. Tas pavairojot viņa atbildību, jo visam pamatā ir uzticēšanās. Tā nespēj pastāvēt, ja nav abpusēja.

"Kad fotografēju bijušo skolotāju Austru Leju, biju tur aizbraucis kopā ar savu jaunāko dēlu Albertu. Mani pārsteidza aklās pedagoģes dzīvesprieks un atvērtība. Viņa dzejo un tūdaļ sacerēja dzejolīti Albertam. Vēlāk es palūdzu dēlu, lai tas pavada skolotāju līdz istabiņai, taču pamanīju, ka puika baidās to darīt. Tad es iedrošināju viņu, pārliecinot, ka skolotāja ir gluži tāds pats cilvēks, kā mēs visi, tikai neredz," pastāstīja Varis, atzīstoties, ka fotografēšana  pansionātā prasījusi daudz emociju un viņš sajuties it kā būtu to darījis ļoti  ilgstoši. Tas nozīmējot, ka laiks bija apstājies. "Tādi brīži, kad tas notiek, cilvēka dzīvē ir ļoti vajadzīgi," uzskata fotogrāfs.

Ceļš uz citu pasauli

Viņš apņēmies, ka fotografēšanu Rokaižos aizrautīgi turpinās. Esot noskaņojies darboties tikpat aizrautīgi, kā tas noticis līdz šim, jo skaidri apzinoties, ka to vajag darīt. Līdzīgu sajūtu Varis izbaudījis,  gatavojoties izstādei Vācijā. Kad lielformāta bildes izgatavotas, tās pirmoreiz eksponētas viņa mājās Aizputē, kur centies pārliecināties, vai viss ir izdevies tā, kā domāts. Jau pašā sākumā ekspozīciju bijis   iecerēts papildināt ar saturā ietilpīgu videosižetu. To sagatavot palīdzējis fotostudijas dalībnieks un kolēģis Mārcis Grīnbarts. Mākslinieki pastāstīja, ka nav izvirzījuši sev mērķi dokumentāli atainot norises pansionātā, bet gan atklāt to atmosfēru, kas valda vietā, no kuras ir saskatāma cita pasaule.

Sižetu ievada ireālas, infrasarkanās gaismas starojumu fiksējot, uzņemtas brīnumbildes. Vai tā ir paradīze, kas atrodas aiz sliekšņa?  Atbildi meklējot, objektīvs rāmi slīd pāri mežiem, pļavām, upēm un ceļiem. Skan mūzika un putnu treļļi. Katrā ziņā tā nav šī pasaule, kurā dzīvojam, jo koki un zāle ir balti, bet debesis – ogļu melnas. Tās  varētu būt atmiņas par pieredzēto, bet, iespējams, kaut kas no nākotnes vīzijām. Pēc tam skatienam paveras garš un tik žilbinoši  spožs, ka liekas – šķīstas gaismas apspīdēts – gaitenis, kura galā ir  durvis. Tās ved uz turieni... Varis sacīja, ka gaitenis simbolizējot pārģērbšanos un viņš vēlējies pateikt, ka tad, ja cilvēks caur Rokaižu liepu gatvi ir aizgājis, nekas jau nebeidzas, bet drīzāk gan sākas.

Pēteris Jaunzems,

Vara Santa foto. Trīs darbi no fotocikla "Laukā pavasaris".