Saglabāt gribu būt latviešiem (4)

Tā ir iespēja sajust, ka mūs, latviešus, vieno kas vairāk nekā lats, pilsonība vai citi valstspiederības formālie apliecinājumi.

Laiks, kad daudzi gaužas ne vien par finansiālu, bet arī par latviskuma bankrotu, Tradicionālo prasmju skolas ne vienā vien atmodināja sakņu apziņu.

Vai vēl grib būt piederīgi?

"Adītāja pati gan es neesmu," tūliņ saka viena no cimdu adīšanas skolas laikā sarīkotās izstādes apmeklētājām Arta Vecbaštika, kurai Jūrmalciema mājās ir Rucavas, Dunikas, Nīcas tradicionālo cimdu kolekcija. "Bet es toties varu parūpēties, lai cimdi un citas lietas neiet zūdībā – katram savs. Un priecājos, ja citus varu iepazīstināt ar mūsu tautas rakstiem un tradīcijām." Tāpēc, ka tā ir iespēja apzināties mūsu, latviešu identitāti, kuras apziņa, reizēm šķiet, ir nonākusi bīstami tuvu izšķīšanas robežai.

"Jo tas, kas mūs tur kopā, ir tradīcijas – ja pazūd tās, tad gan vairs nepaliek nekā. Bet tās ir iespējams atgūt, galvenais ir nepazaudēt gribu būt latviešiem," saka Arta. "Bet man reizēm kļūst bail, vai cilvēki vispār vēl grib būt piederīgi..."

Miers, kas nācis no nesapostītas dabas un laika cikliskuma apzināšanās. Tā varētu būt viena no atbildēm uz jautājumu: no kurienes cimdos tie rakstu simti, kas neatkārtojas? Ziemas vakaros sievas rakstos ieadīja to visu, kas bija sakrājies, pavasarim, vasarai un rudenim cauri ejot.

Mūsdienu adītājas visbiežāk saka – rakstus meklējot grāmatās. Bet arī tur uzzīmētos taču kāds ir izdomājis! Iespējams, arī to varēs uzzināt, kad klajā nāks vēstures zinātņu doktores un etnogrāfes Aijas Jansones grāmata "Rucavas rakstaino adījumu mantojums" – tās izdošanai jau saņemts Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsts.

Izrakstīti līdz pirkstu galiņiem

Bet Rucavas Tradīciju kluba vadītāju Sandru Aigari cimdu pētīšana aizrāvusi tik ļoti, ka viņa atklāj – esot radusies ideja arī par Rucavas cimdu muzeju. Par iespējām izveidot ekspozīciju šaubu nevar būt, jo izstādēs, kas tika rīkotas Tradicionālo prasmju skolas nodarbību laikā, rindās kārtojās daudzi desmiti gan Rucavā, gan Dunikā adītu cimdu. Un daudzi no tiem ir simt un vairāk gadu veci.

"Rucava visādā ziņā ir īpaša no etnogrāfiskā materiāla viedokļa," saka Sandra Aigare, piebilstot, ka lielo Latvijas muzeju krātuvēs liela cimdu krājumu daļa nāk tieši no šī novada.

Domājams, tāpēc, ka adīšana te bijusi ļoti izplatīta, Tradīciju kluba vadītāja iesāk atbildēt uz jautājumu, kas šejienes cimdus dara īpašus un kāpēc šeit to saglabājies tik daudz. Un ne jau katrs varēja sasniegt augstāko adīšanas meistarību, tāpēc labākās adītājas, ļoti iespējams, līdzējušas pūrus pielocīt, veikušas citus pasūtījuma darbus. Šajā pusē vēl aizvien pilnībā neizzudušās bēru tradīcijas, kas liek cimdus dāvināt izvadītājiem, arī ļāvušas adījumiem saglabāties neskartiem ļoti ilgi.

Īpaša vērtība ir šās puses pirkstaiņi – rakstiem izraibināti līdz pat pirkstu galiem. Citur tādu neesot. Arī dubultie cimdi Rucavas novadā esot īpaši. "Bagātīgi, daudzkrāsaini, piesātināti," par adījumu rakstiem te saka Sandra Aigare.

Uzziņai

– Rucavā kāzās ar cimdiem bija parasts apdāvināt līgavaiņa vīriešu kārtas radiniekus, pateikties muzikantiem un zirgu puišiem, pūra vedējam, tos dāvināja arī citiem mājiniekiem.
– Ar cimdiem arī apveltīja visus, kuri palīdzēja aizgājējam nonākt kapsētā, arī zārka nesējus, racējus un izvadītāju.

No www.kfvc.lv publicēta Uļas Gintneres raksta "Kā apģērbt rucavnieci?"

– Tradicionālo prasmju skolas visā Latvijā mēneša garumā rīkoja Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra.
– Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa dalībnieces mācīja Dienvidkurzemes tradicionālo dziedāšanu.
– Dzintars Zamarītis ar Pāvilostas Novadpētniecības muzeja atbalstu ierādīja piekrastnieku tradicionālās zivju kūpināšanas gudrības.
– Sandra Aigare ar Rucavas Tradīciju kluba sievām rīkoja adīšanas klases un cimdu godus ar dziesmām un dančiem.

Dina Belta,

Dinas Beltas foto

Rucavniece Mirdza Ārenta ir pārliecināta, ka rakstainajiem cimdiem valkātāju netrūkst.

Rucavnieku lepnums ir līdz pirkstu galiem izrakstīti pirkstaiņi.