Pazuduši mākslinieki un satura spēks (0)

Pašā gada nogalē "Kultūras Pulss" aizsāk jaunu rubriku, omulīgajā "Vīna studijā" šoreiz ar diviem pazīstamiem māksliniekiem Ģirtu Muižnieku un Kristapu Ģelzi, galeristi Ilzi Žeivati un akciju sabiedrības "UPB" viceprezidenti Ilzi Freimani no dažādiem aspektiem apspriežot to, kāds nu jau gandrīz aizvadītais gads bijis mākslas jomā.

– Pastāstiet, kāds tad īsti šis gads bijis jums pašiem un kā vērtējat to, kas šogad noticis mākslā.

Ģirts Muižnieks: – Gads bija labs. Es neesmu manījis, ka tas būtu ar kaut ko atšķirīgāks, ja runājam par manu radošo darbu. Bet, ja jautājat par krīzi, tad mākslā ekonomisko procesu ietekme atspoguļojas ar novēlošanos, un iespējams, ka tā īsti vēl krīzes ietekmi tikai redzēsim. Turklāt mākslinieku personīgi jau krīze skar tikai materiālā ziņā, un nevajadzētu būt tā, ka notiekošā ietekmē viņš sāktu sliktāk strādāt – tieši otrādi, iespējams, ka viņš attīstās vairāk, jo nav jānodarbojas ar kaut kādām citām iespējām, kas paveras labos laikos. Tagad ir tas laiks, kad mākslu var radīt un iegādāties labākiem laikiem, kolekcionāri var labi iepirkt un veidot uzkrājumus.

Bet mākslā šim laikam ir raksturīgs, ka pasaulē nav nekā jauna un vēl nebijuša. Jaunie izteiksmes veidi paliek klasiski, tehnoloģiskajās mākslas nozarēs maz kas mainās un viss nostājas tādās aprobētās pozīcijās. Vairāk uzsvars tiek likts uz glezniecību.

Ilze Žeivate: – Galerijām Latvijā šis nav nekāds putukrējuma laiks, bet, tā kā es savu galeriju atklāju 1999. gadā, tad varu teikt, ka mums vēl ir tālu līdz tai situācijai, kāda bija toreiz. Un es pēc būtības esmu optimiste. Vienkārši ir jāatceras, kas man bija svarīgs, kad sāku strādāt – nevis taisīt izstādes ar dekoratīviem darbiem un tirgot skaistu fasādi, bet strādāt ar māksliniekiem, kas ir dziļi saturā. Treknajos gados šiem māksliniekiem bija grūti, jo cilvēki negribēja nest mājās mākslu, kas ar tevi ļoti komunicē. Viņiem vajadzēja dekorus uz sienas, sarkanu bildi pie jaunā dīvāna. Tagad ir vajadzīgs kaut kas vairāk − tas, kas baro tavu garu. Tāpēc domāju, ka šis laiks ir ļoti nozīmīgs pašiem māksliniekiem – vai viņi spēs ieraudzīt kaut ko sevī dziļāk.

Ilze Freimane: – Gads bija ļoti interesants, turklāt visās plaknēs. Un, tā kā runāju par ļoti dziļu visu vērtību pārvērtēšanu, tad droši varam teikt, ka gads, kurš licis mums atgriezties pie pamatvērtībām, ko trekno gadu greznumā bijām palaiduši garām, nevar būt slikts. Mēs esam atgriezušies pie savstarpējo attiecību vērtības, un tas noteikti ir ieguvums.

Ja mēs runājam par mūsu uzņēmumu, tad tas nav bijis viegls gads, un notikušas arī dažādas pārmaiņas, galvenokārt vietējā tirgus sarukuma dēļ, bet, gadu noslēdzot, tomēr varam teikt, ka tas bijis labs. Par mākslu runājot, varu tikai piekrist, ka nekas nav mainījies, un uz jautājumu, kāpēc mēs turpinām savā birojā izstādīt gleznas, man jājautā pretī – kāpēc lai mēs to nedarītu? Kas tad tās puķes savā dārzā stādīs, ja ne mēs paši? Un arī jākopj mums tās pašiem. Mūsu galerijas priekšrocība ir tāda, ka tā radās kā sirdslieta, un tas ļauj izvēlēties tos māksliniekus un darbus, kas mums pašiem patīk. Pēc šī principa arī visus šos gadus strādājam.

Kristaps Ģelzis: – Man personīgi šis gads bija tāds traks, bet uzmundrinošs, jo es domāju, ka profesionālā darbība nekad nevar būt atrauta no tā, kā tev vispār iet.

Mākslinieka dzīve gan ir pēdējā, kuru ietekmē tas, kas notiek apkārt, jo tādam kārtīgam māksliniekam uzdevums jau ir iedēstīts daudz agrāk un neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt, viņš virzās uz priekšu. Bet, ja runājam vispārēji, tad ir ļoti interesanti.

Tas pats paaudžu aspekts mākslā. Jaunā mākslinieku paaudze pa šiem pēdējiem treknajiem gadiem ir ļoti izlutināta, jo viss, ko viņi dara, maksā ļoti dārgi, tāpēc man liekas, ka dižķibele nāks šim procesam par labu, jo noliks visus pie zemes. Liks vairāk padomāt par radošumu, nevis izteiksmes līdzekļiem, jo ekonomiskā iespēja liek vairāk pievērsties tai sadaļai, kas ir mums galvās. Man par prieku saturs sāk nozīmēt aizvien vairāk. Un, ja māksliniekiem vēl piegriezīs skābekli finansēm, tad domāju, ka rezultāts būs ļoti labs. Trūkums, kas tagad sagaida jaunos māksliniekus, kvalitatīvi atlasīs to, kas būs vērtīgs nākotnē. Mums apkārt notiekošais ir ļoti labs resurss saturam, un es brīnos, kāpēc mākslā neparādās mūsdienīgi sociālas izpausmes. Pagaidām tēma un saturs mūsu mākslā ir katrastrofa un pilnīga dekadence. Visi izvairās atspoguļot to, kas notiek.

Ģ.M.: – To, ko tu saki, var attiecināt tikai uz mākslinieku kā indivīdu, kur krīze tiešām var palīdzēt attīstīt radošo domu, bet, ja mēs runājam valsts mērogā, tad tagad vispār ir cauri ar mākslu. Ja mēs gribam, ka kāds no Latvijas būtu atpazīstams mākslinieks pasaulē...

K.Ģ.: – Bet kāpēc mums vispār vajag, lai kāds būtu atpazīstams? Ko tas dos un mainīs tevī kā māksliniekā?

I.Ž.: – Piekrītu. Ja māksla ir, tad viņu skatās, bet, ja tā glezna ir tukša, tad nav svarīgi, kādā valodā runā mākslinieks un no kuras valsts viņš ir.

I.F.: – Bet tev tā glezna tomēr ir kaut kā jāparāda, tev ir par savu dabru citiem jāpastāsta.

I.Ž.: – Nē, bet iedomājieties, ka beidzas elektrība un nav ne datora, ne visa cita no modernajām tehnoloģijām. Deviņdesmito gadu sākumā uz Latviju brauca cilvēki no ārzemēm un pirka mākslu, nezinot nevienu mūsu mākslinieku. Jo viņus neinteresēja uzvārdi, bet labs mākslas produkts. Un jau tolaik māksla bija attīstījusies bez visādiem fondiem, kas piešķir naudu.

Ģ.M.: – Ir jau arī tādas lietas, ko nevar uztaisīt bez naudas.

I.Ž.: – Beidz, ja tev ir iekšā tā bumba un tev jāliek viņa ārā, tad tu atrodi mediju, kā to izteikt.

Ģ.M.: – Es runāju par to, cik maksā māksla kā valstiska lieta, lai mēs radītu savu kultūru. Tur noteikti vajag naudu. Tāpat kā jebkurā biznesā arī mākslas pārdošanā tu zini, ka, vairāk ieguldot, dabūsi vairāk atpakaļ.

I.Ž.: – Praksē tomēr ir citādāk. Tam pašam Harijam Brantam nav neviena kataloga, bet viņš piesaistīja visas Viļņas Mākslas meses un ekspertu uzmanību, un viņus neinteresēja ne viņa vārds, ne izcelsme. Māksliniekam ir jārunā savā mākslas valodā, un tas ir pats būtiskākais.

– Bet kā tad ir ar izstādēm, kas māksliniekam ir nozīmīgas kā veids, lai parādītu savus darbus citiem, bet skatītājiem ļauj iepazīt to, par ko mākslinieki vēlas ar viņiem komunicēt?

Ģ.M.: – Man izstādes lielākoties ir tās, kas mobilizē kaut ko pabeigt, jo es vienmēr strādāju līdz pēdējam brīdim. Protams, ka māksliniekam ir jātaisa savas izstādes, lai savus darbus kādam parādītu. Un šajā ziņā man ļoti patīk tā profesijas brīvība, kas ļauj tev pašam darīt to, ko vēlies, neesot atkarīgam no citiem. Tā ir arī sevis iepazīšana, tas ir kā dvēseles spogulis sev pašam.

I.F.: – Man ļoti patika, kā, atklājot izstādi Liepājā, Ģirts teica: "Kad es paskatos spogulī, redzu, kāds esmu ārēji, bet, kad paskatos uz saviem darbiem, tad redzu kāds esmu iekšēji." No sevis jau nevar aizbēgt, un kaut kur tiem darbiem jārodas.

K.Ģ.: – Es, piemēram, esmu neciešams tips tiem, kas mani pazīst, tāpēc visu, ko es dzīvē sadaru sūdīgi, un tas ir īstais vārds, es cenšos kompensēt ar to, ko es daru mākslā. Tā man ir kā tāda labošanas iestāde, veselības terapija. Es sevi mierinu, iestāstot, ka tā varu labot savas kļūdas. Tādā ziņā man izstādes ir kā tādas labas SPA kūres.

I.Ž.: – Svarīgi, ka mākslinieks veido izstādi, nevis kolekciju – pārdošanu, savācot pa galerijām izmētātos darbus, jo viņš taču to izstādi gatavo priekš sevis un tikai pēc tam priekš skatītāja.

– Bet vai šajā ekonomiskajā un sociālajā situācijā mēs varam sagaidīt kādas aktivitātes no māksliniekiem kā no sociālas grupas?

I.F.: – Es domāju, ka noteikti. Tā jau ir tā vērtība, ko mākslinieki var mums dot. Un pieļauju, ka tie labākie darbi ir radušies dažādos pirmsrevolūciju un satricinājumu laikos, jo mākslinieks jau nevar dzīvot atrauti no pārējās sabiedrības, viņš ir daļa no tās. Tas viss viņā ir iekšā un kaut kādā brīdī nāk uz āru, un tā ir gan konkrētā laika liecība caur mākslinieka darbiem, gan viņa emociju izpausme par to, kā viņš šos procesus redz.

I.Ž.: – Man liekas, ka mākslinieki visu laiku ir kopā ar sabiedrību. To redzu savā galerijā, kur visdažādāko sociālo slāņu cilvēki labprāt nāk par velti apskatīties gleznas. Un galerijas vienmēr ir bijušas tās, kas strādā gan ar mākslinieku, gan ar sabiedrību, turklāt nezinu nevienu galeriju, kas atvērta, lai tikai pelnītu, tas ir arī izglītojošs un kultūrvidi veidojošs process.

I.F.: – Bet vai nav tā, ka tādos mierīgos laikos arī mākslinieku darbi ir tādi mierīgāki?

K.Ģ.: – Dzīves ironija ir tāda, ka labajos laikos es strādāju, bet tagad nestrādāju. Man bija ļoti labi atalgots darbs, un es maz nodarbojos ar mākslu, bet nebija jau arī tajā mīkstajā gultā īsti iemesla kaut ko labu izdomāt. Es labāk strādāju, kad man apkārt ir katastrofa, jo mani tāpat kā jebkuru citu cilvēku iemidzina labklājība. Man stress liekas ļoti pozitīvs.

Ģ.M.: – To stresu var atrast jau tajā radošajā procesā un, gatavojot izstādi, iespējams stress ir daudz lielāks nekā no sliktām ziņām. Bet es domāju, ka kataklizmas nepalīdz mākslai, jo globāli mākslas un kultūras uzplaukumi tomēr bijuši labajos laikos. Krīze nav labvēlīgs laiks kaut kā jauna radīšanai.

– Bet vai naudas trūkums izglītībai neietekmēs to, ko varam sagaidīt no Latvijas mākslas nākotnē?

K.Ģ.: – Mākslas akadēmijā ik pa laikam parādās tādi indivīdi, kas sevi parāda pirmajā kursā, un tu zini, ka tur kaut kas būs, ja vien viņš visam neatmetīs ar roku un pašnāvnieciski visu laiku nodarbosies ar mākslu. Bet tas notiek tādos metienos – kādi 10 mākslinieki 10 gadu laikā. Taču lielākoties akadēmija ražo fonu mākslas procesiem.

I.Ž.: – Kad eju uz skatēm, redzu, ka studenti ir izmisuši, jo viņi nezina, kurp iet. Ir beidzies tas laiks, kad varēja ar skaistām krāsām krāsot un izstāstīt par savu darbu uz anotācijas lapiņas zem tā. Viņi ir sevi pazaudējuši. Iespējams, ka cilvēks ir iestājies akadēmijā kā dzimis mākslinieks, bet nauda un laba dzīve vienmēr ir vilinoša, un pēc brīža viņš pats nezina, kāpēc glezno.

I.F.: – Bet vai tā tomēr nav izglītības problēma?

I.Ž.: – Nē. Mākslas akadēmija tikai palīdz viņam izveidot domāšanas veidu. Viņš jau ir gatavs mākslinieks. Ir labi studenti, kuriem visi ir paredzējuši spožu nākotni, bet pēc dažiem gadiem maģistrantūrā par viņiem neko nedzird. Un tas nav tāpēc, ka kāds pasniedzējs sapūderējis viņiem smadzenes. Viņi ir paši sevi pazaudējuši.

K.Ģ.: – Redz, radošas personas attīstību jau nevar iepotēt. Tas dzinulis vai nu ir, vai nav. To nevar iemācīt, tam jābūt iekšā. Kādreiz teica viens procents talanta un pārējais – darbs. Šodien tas vairs nefunkcionē.

Ģ.M.: – Es tam nekad neesmu piekritis. Jo kā skatītājs es vienmēr meklēju talantu, nevis to, cik daudz mākslinieks tur ir strādājis. Ja ir tik daudz jāstrādā un tev nav talanta, tad tu esi savu mūžu pazaudējis.

Aizvadītais gads Liepājas mākslinieku vērtējumā

Aldis Kļaviņš:
– Gads ir bijis pietiekami ražīgs, ja vērtē pēc izstāžu skaita. Bet mani tas neizbrīna, jo mākslinieki jau vispār ir sīksta tauta un gluži kā nezāles neiznīks pat visgrūtākajos laikos. Izdzīvosim!

Benita Bitāne:
– Gribu novēlēt, lai māksliniekiem neapsīkst degsme un vēlēšanās gleznot arī šajos grūtajos laikos. Vienmēr ir jāvēlas vairāk, nekā drīkst, un jātic, ka pat vispārdrošākie sapņi piepildīsies!

Ginta Stavrovska:
– Man šis gads ir bijis diezgan veiksmīgs, bija izstāde Venēcijā un personālizstāde tepat Liepājā, lielveikalā "Baata", un jācer, ka arī nākamais būs ne mazāk aktīvs. Tagad māksla patiešām ir vienīgais, kas palīdz dzīvot gan pašiem māksliniekiem, gan mākslas cienītājiem.

Aivars Kleins:
– Pēc inerces šis vēl ir bijis nosacīti treknais gads un īsto krīzi mākslā mēs vēl tikai piedzīvosim nākamgad. Ar to mums jārēķinās. Tāpēc jānovēl, lai tie, kam ir nauda, atrod tos, kas rada mākslu!

Agita Ansule:
– Šis gads pierādīja, ka latvieši tomēr ir kultūras tauta, jo dažādu norišu mākslā bijis patiešām daudz un parādās arī neikdienišķākas idejas. Jādomā, ka skaistums patiešām izglābs pasauli. Varētu varbūt vēlēties labāku darbu kvalitāti, bet labi vismaz, ka viss turpinās. Jānovēl, lai problēmas, kas mums ir visapkārt, labāk tiek izliktas uz audekliem. Paskatīsimies, kas no tā sanāks!

Anda Pūce,

Mākslinieks Ģirts Muižnieks uzskata, ka krīze atstās ietekmi uz mākslu valsts mērogā, jo pietrūks naudas atpazīstamības veicināšanai.

Uzņēmuma "UPB" viceprezidente Ilze Freimane atzīst, ka mākslas izstāžu organizēšana ir viņas sirdslieta.

Māksliniekam Kristapam Ģelzim izstādes ir kā lieliskas SPA kūres.

Galeriste Ilze Žeivate no grūtiem laikiem nebaidās, jo viņa vienmēr strādājusi ar saturā dziļiem māksliniekiem, kas treknajos gados nav bijuši pieprasīti.