Pie galda dzimusī ideja
“Mēs dzīvojam pilsētā starp jūru un ezeru. Bet, cik daudz iespēju cilvēkam, kas ar ūdeņiem nekādi nav saistīts, ir iepazīt Liepāju no ūdens puses? Vai viesim, kas atbraucis uz Liepāju?” jautā Leonīds Krjukovs. Cerot uz siltu un skaistu vasaru, viņš iegādājies motorlaivu, to atjaunojis un tagad aicina pavizināties pa Tirdzniecības kanālu un ostas akvatoriju.
“Nē, pats arī nekādi neesmu saistīts ar ūdeņiem. Vismaz līdz šim nebiju,” Leonīds smaidot atmet ar roku, kad, sēžot viņa motorlaivā, lai dotos nelielā izbraucienā, jautāju par viņa paša pieredzi. Ideja, ka varētu vizināt cilvēkus pa kanālu, izrādīt ostu no ūdens puses un aiztraukties līdz Karostai, dzimusi, kā viņš pats smejas, pie galda. “Jā, sēdējām, runājām, un tad kāds mans paziņa teica: Leonīd, bet kāpēc tev nepamēģināt?” viņš atceras.
Pēc tam, kad pēdējie pieci gadi bija nostrādāti autoservisā, kur Leonīds remontējis motorus, pirms gada viņš palicis bez darba. “Sākās krīze, apgrozījums servisā samazinājās, un tā nu es te esmu,” viņš skaidro. “Bet darbu atrast ir grūti, gandrīz neiespējami.”
Un tad nākusi doma par vizināšanu ar motorlaivu. Leonīds nopircis vecu laivu, to atjaunojis, aprīkojis ar visu nepieciešamo ekipējumu, nokārtojis tiesības un ķēries pie darba. Pagājušajā svētdienā viņu pirmo reizi apturējusi Jūras policija. “Biju diezgan nobijies,” viņš neslēpj. “Kā nekā pirmā reize, nezināju, ko prasīs. Bet viss tāpat kā uz ceļa: pārbaudīja dokumentus, pārbaudīja, vai neesmu lietojis alkoholu, un viss kārtībā: vari turpināt ceļu!”
Tā runājoties, esam jau pie kanāla izejas jūrā. Leonīds griež laivu pa kreisi, un mēs iebraucam vienā no ostas piestātnēm. Tur neviena kuģa. Tālāk laižam uz Karostas pusi. “Man ir savs maršruts, bet, ja cilvēki vēlas, varam to mainīt, lai viņi redz to, ko grib redzēt,” saka Leonīds. Daudziem interesants piedzīvojums esot brauciens pa Karostas kanālu. Citi labāk grib Ziemeļu molu no jūras puses apskatīt. Uz tā esošie makšķernieki pamet laivotājiem ar roku. “Viņi nedusmojas, ka mēs ar savu motorlaivu viņiem zivis izdzenājam?” jautāju. “Nē!” Leonīds smaida. “Viņi ir draudzīgi.”
Diena nav no siltajām. Leonīds bēdājas: ja laiks būtu saulaināks, noteikti būtu vairāk arī jūrā braukt gribētāju. “Bet es nebēdāšos, ja man no šī darba nebūs nekādas pelņas,” viņš stāsta. “Man šis darbs ļoti patīk, es pats daru to, ko nekad līdz šim neesmu darījis, un priecājos. Ja kādam citam būs prieks par braucienu, jo labāk.”
Lai iepazīstinātu ar šo iespēju un maršrutu, tas pats paziņa Leonīdam palīdzējis izveidot savu mājaslapu www.libavakanal.narod.ru. Tur var atrast, kā sazināties ar Leonīdu. “Nav jēgas sēdēt kanālmalā un gaidīt, ka varbūt uzradīsies kāds braukt gribētājs,” viņš saka. “Tāpēc, ja ir vēlēšanās, meklējiet mani telefoniski vai sūtiet e-pastu.”
Leonīda piedāvātā ekskursija ilgst stundu. Es izvēlos īsāku maršrutu – kā nekā ir darba diena. Izkāpjot krastā promenādē iepretim “Dzintara pulkstenim”, es saprotu, ka tas bija tieši tas, kas vajadzīgs – darba dienas vidū mazliet izvēdināt galvu. Vienīgā bēda, ka laivā pietiek vietas tikai trim pasažieriem. Nu, labi – četriem, ja viens ir pavisam sīciņš.
Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”
“Lūdzu, kāpiet iekšā un dosimies uz jūras pusi!” aicina Leonīds.