Ceturtdiena, 24. aprīlis

+15°C
Vējš: A 4 m/s
Mākoņains, brīžiem skaidrojas

Vārdadiena: Nameda, Visvaldis, Ritvaldis

Gunita Boka: Trakā steiga  (4) 17.09.2012

Mūžīgā steiga un laika trūkums jau principā pats par sevi nav rosinošs un labvēlīgs faktors, taču nesen diemžēl bija jāpārliecinās, ka iepirkšanās buma trakumā mūsu pašu tirdziņā tas iegrieza man pamatīgu robu gam materiālajā, gan arī morālajā plāksnē.

Jo šķiet, vai tiešām tirgotāji ir tik tuvredzīgi, lai nesaprastu elementāru pamatprincipu – sekmīga ražošana un saražotā realizēšana ilgtermiņā nu ne kādi nav savienojama ar krāpšanos un mānīšanos uz mūsu, pircēju, maciņu rēķina.

Nu labi – šoreiz tas arī izdevās, bet vairāk gan, cienījamās kundzes, pie jūsu stendiņiem apstāties negrasos.

Apsvērusi, ko gatavošu ģimenes maltītēm brīvdienās, kā apsvilusi iedrāžos skārņo, jo – ai, kā gribas paspēt uz tuvāko autobusu jau pavisam drīz. Palūgusi pārdevējai aptuveni puskilogramu maltās gaļas,izdzirdot summu, satrūkstos, kā dzēlienu dabūjusi. Lai arī neesmu matemātikas guru, pat steigā saprotu, ka krietni par daudz tiek prasīts.

"Vai", nočivina rudmatainā pārdevēja,"es tūdaļ noņemšu nost". Un no kulītes izņem krietnu pikuci gaļas. Tātad nosvērts ticis stingri vairāk par prasīto. Nu, labi , apkrāpt jau tīšu prātu negribēja, taču savs labumiņš būtu ticis gan. Bet lai – nav ne laika, ne gribēšanas ņemties pakampju pirkumu un lēkšoju uz dārzeņu placi. Jo savs Latvijas kāpostiņš un kartupelītis arī vajadzīgs.

Iemetu acis laikrādī un, sapratusi, ka līdz autobusam atlikušas vien nieka piecas minūtes, ieņemu zemo startu, un sprinteres cienīgā ātrumā nesos vajadzīgajā virzienā. Nu jau vairs nav laika izsvērt, kuram gludāks kāpostiņš un miltaināks kartupelītis, paķeru pārdevējas saslavēto jaunās ražas preci un dodos iekarot autobusa pieturu.

Viss beidzas laimīgi, un ar vieglu gandarījuma smaidu sejā atslīgstu spēkrata sēdeklī: "Redz, cik es veikla. Visu paspēju un vēl laikus tikšu līdz namiņam".

Noplokot pirmajai sajūsmai par saviem varoņdarbiem, rokās sāku svārstīt dārzeņu maisiņu. Kaut kā pārāk aizdomīgi viegls tas rādās. Ielūkojoties saprotu skaidri, ka šeit nu nekādi nevar būt manis prasītie kilogrami, kaut naudiņu esmu samaksājusi par visu banku, tā teikt.

Aizbraukusi mājās, vieglā satraukumā nostellēju savu pirkumu uz virtuves saimniecības svariem, kuri nepiedodami apstiprina jau tā skaidri redzamo – līdz vajadzīgajam daudzumam trūkst tieši vienas trešdaļas.

Nu, ko – mēģinu vēl saplakušo dūšu piepacelt ar pašiedvesmu, ka, iespējams, ne jau tīšām pārdevējas krāpušās – naudas un svari misējušies. Bet arī mācība laba, kas liks atgriezties pie savas jau gadiem iecienītās gan dārzeņu, gan gaļas tirgotājas un izmest par vienu līkumu vairāk. Jo kur tie ātrie tikuši!

Gunita Boka

  • Komentāri (4)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!