Ilze Šķietniece: Arī tādi var būt Jāņi!  (2) 22.06.2012

Gatavojot laikraksta "Kurzemes Vārds" svētku numuram materiālu par Jāņu atzīmēšanu, likās – kas var būt vieglāk, kā savākt divus stāstiņus par to, kā laukos Vasaras saulgriežus sagaida viena Līga un viens Jānis. Taču nekā tamlīdzīga.

Viens zemnieks Jānis teica, ka par visu ko varētu pastāstīt, bet par Līgo svētku svinēšanu gan ne. Neatzīmējot tā īsti. Likās pārsteidzoši, kā gan laukos tā var būt. Bet tad arī nākamais lauksaimnieks atzina, ka nebūtu piemērots kandidāts, lai izpaustos šādā rubrikā. Esot bijušais alkoholiķis, kas jau trīs gadus nelietojot ne grama grādīgās dziras. Tāpat gāja ar Līgām. Viena solījās atbildēt vēlāk, bet tā arī neatbildēja. Otra tieši tāpat kā viens no Jāņiem pauda gatavību runāt par visdažādākajām tēmām, bet par šo gan ne. Personisku iemeslu dēļ. Kādu? To gan neprecizēja.

Bet arī tādi taču var būt Jāņi. Pieklusināti, divatā sēžot pie ugunskura. Nedzerot ne alu, ne šņabi, ne vīnu. Nepārēdoties pusjēlu šašliku. Vai vienkārši – nesvinot.

No pilsētnieka skatupunkta raugoties, varbūt šķiet dīvaini – kā tā var būt, ja cilvēkam pašam ir lauku māja. Tur taču var saaicināt radus un draugus no malu malām. Piecelt pilnu dārzu teltīm, dzert un dziedāt, cik skaļi vien gribas. Neviens policiju neizsauks tāpēc, ka augšā, blakus vai apakšā dzīvojošajam kaimiņam liksies – par skaļu.

Taču laukos ikdienā daudzi ir tā ierakušies darbos, ko tik un tā nevar paspēt apdarīt, ka laika veidot draudzīgas attiecības ar kaimiņiem vai kādiem citiem tuvumā dzīvojošiem ļaudīm neatliek. Nav tā, kā agrāk, kad kaimiņš vakarā gāja pie kaimiņa, lai vienkārši aprunātos. Ar lielu patiku klausos savu gados vecāko radu stāstā par tiem laikiem un vēl atceros, ka pati bērnībā, kolīdz bija brīvs laiks, skrēju uz kaimiņmājām asistēt puķudobju ravēšanā. Tagad labākajā gadījumā pamājam cits citam ar roku.

Bet viens no maniem sapņiem par ideālo Līgo svētku svinēšanu saistās tieši ar šo – kaimiņmāju apmeklēšanu un aplīgošanu. Spilgti atceros no bērnības, kad mūsmājās ieradās līgotāji no pilsētas centra, padziedāja, uzcienājās un gāja tālāk. Tomēr ik gadu atlieku savu ieceri uz nākamo. Jo nav bijis laika apgūt līgo dziesmas. Un bez tām nu gan nekādi.

Ilze Šķietniece,
laikraksta "Kurzemes Vārds" žurnāliste