Ita Cērmane: Lai Līgo kronis nepārvēršas sēru vainagā!  (1) 21.06.2012

Tuvojas skaistākie un lustīgākie svētki – Jāņi. Gādājam sieru, pīrāgus un alu, lūkojam pēc skaistākās vietas līgošanai un pat neiedomājamies, ka līdztekus priekiem soļo nelaime. Viss jau it kā pareizi, ja tikai pēc svētkiem žurnālistiem nebūtu jāuzskaita negadījumi, kas notikuši daža laba pārgalvības un neapdomības dēļ.

Jāņi – svētki, kuru neatņemamas sastāvdaļas ir ugunskurs, atpūta ūdens malā vai uz tā, kā arī autobraukšana, lai nokļūtu svētku vietā. Un visas šīs sastāvdaļas ir gana bīstamas.

Teiksit, kas gan tas par Līgo vakaru, kurā nebūs ugunskura? Protams! Lēkšana pār ugunskuru piederas Vasaras saulgriežiem. Tika pirms ieskrējiena der atminēties par drošību, nepārvērtēt savus spēkus, lai Jāņu rīts nav jāsagaida slimnīcā. Īpaši par to derētu padomāt tiem, kuri Līgo vakarā ģērbušies sintētiska materiāla drēbēs, kas vieglāk uzliesmo. Un tiem, kuri pavairāk baudījuši no miestiņa mučeles.

Līgošana ezera vai upes krastā, kas ugunskura atspulgs rotājas viļņos… Kas gan var būt skaistāk! Bet, ak vai, ūdens ir tik viltīgs… Un ja vēl tas iet rokrokā ar grādīgo dziru… Pat ar visiem divdesmit pirkstiem nepietiek, lai uzskaitītu visus negadījumus, kas notikuši uz ūdens… Ne tik sen, kā jauns vīrietis skurbulī noslīka dīķī. Cits jauns vīrietis, pārvērtējis savus spēkus, nespēja pārpeldēt Tirdzniecības kanālu. Un kur vēl melnā statistika par Ziemeļu molu, no kura regulāri jūrā iekrīt kāds pavairāk iereibušais. Nesen intervijas laikā viedus vārdus dzirdēju no kuldīdznieka Gunta Kārkliņa, kura mūžs saistīts ar ūdeņiem: “Ūdens un alkohols ir nesavienojamas lietas!” Nevar viņam nepiekrist.

To pašu var teikt arī par autobraukšanu un grādīgo dziru – divas tikpat nesavienojamas lietas. Kaut arī likums pret dzērājšoferiem ir gana bargs un paredz trīskāršu sodu – tiesību atņemšanu, naudas sodu un vēl administratīvo arestu, ļooooti bieži esmu skaitījusi ne tikai likumpārkāpējus, bet diemžēl arī negadījumus, kas notikuši, braucējiem pie stūres sēžoties kunga dūšā. Piemērus nav tālu jāmeklē. 2008.gada vasara. Divu dienu laikā – divi traģiski dzērājšoferu izraisīti negadījumi. Piedzēries kravas auto šoferis nepamana velosipēdistu un to sabrauc. Bet dūšā pie stūres sēdies vieglā auto vadītājs nespēj iekļauties šosejas līkumā un iestūrē grāvī. Pats izdzīvoja, bet sievu, kura bija sēdusies blakus savam iereibušajam vīram, guldīja kapu kalniņā.

Ik gadu pirms Jāņiem likumsargi un mediji piesauc 2000.gada vasaras saulgriežu brīvdienas, kas iegāja vēsturē kā “asiņainie Jāņi”, kad autoavārijās bojā gāja 26 cilvēki. Turpmākajos gados policija un CSDD pielikusi ne mazums pūļu, dzērājbraucēju saukšanai pie prāta un rīkojot neskaitāma akcijas. Arī šogad tāda tiek rīkota – kampaņa "No vadītāja līdz izvadītājam ir viena glāze". Savu artavu tās devušas, melnais rekords nav pārspēts. Negribu moralizēt, jo ļaudis jāpieņem tādus, kādi tie ir. Tikai joprojām laikam esmu naiva un ceru, ka dažs labs beidzot aizdomāsies, ka, skurbulī sēžoties pie stūres, apdraud ne tikai savu, bet arī citu dzīvību. Ja pašam apnicis dzīvot, tad tas nenozīmē, ka citiem arī!

Bet tos, kuri svētkos, tāpat kā es, brauks skaidrā prātā, atļaušos aicināt būt īpaši uzmanīgiem – skatīties ne tikai divreiz, bet kaut desmitreiz. Ceru, ka mums izdosies izvairīties no avārijas situācijām un, iespējams, pat novērst pa nelaimei. Pēc pieredzes varu teikt, ka Liepājā Līgo naktī ja ne bīstamākā, tad stipri bīstama vieta ir Raiņa iela. Cik nav bijuši gadījumi, kad no ielas malā augošo liepu aizsega iztenterē vai pat izrāpo kāds pārlieku apreibis līgotājs. Un ja nu nepaspēsim nobremzēt, ja notiks nelaime… Nebūsim vainīgi likuma priekšā, bet sirdsapziņa grauzīs visu mūžu…

Es laikam līdz kapa malai nespēšu aizmirst Jāņu dienu 2000.gadu sākumā, kad braucu pa kādu līkumotu ceļu Kuldīgas rajonā. Aiz viena no līkumiem pašā ceļa vidū uz siltā asfalta saldi gulēja stipri sagurusi līgotāja. Aiz sevis atstājot melnas švīkas, opelītis stājās malā. Neskatoties uz to, ka dāma mani apveltīja spēcīgiem vārdiem par viņas miera traucēšanu un spirinājās pretī, no brauktuves atpūtnieci nodabūju. Un, kā izrādījās, pēdējā brīdī, jo, tūdaļ pēc tam, kad biju iekāpusi savā auto, lai turpinātu ceļu, no nākamā līkuma iznira līdz lūpai piekrauts baļķvedējs. Joprojām esmu Liktenim, kurš bija lēmis būt īstajā laikā un īstajā vietā – ne tikai izvairīties no nelaimes, bet no tās paglābt arī citus…

Lai mums visiem izdodas!!!

Ita Cērmane,
žurnāliste pēc pārliecības