Ita Cērmane: Neizprot “vellpēdistu” vajadzības  (30) 16.07.2012

Šī velosezona liepājniekiem un pilsētas viesiem atnāca ar labiem jaunumiem – izbūvēti vairāki jauni veloceliņi. Trase blakus Brīvības ielai ir vienkārši super pēc jau mazliet apnikušā un pārapdzīvotā veloceliņa Dienvidrietumu rajonā, kur jābrauc ļoti uzmanīgi, lai izvairītos no sadursmes ar kādu duksi. Brīvības ielas veloceliņš ļauj atslābt un relaksēties.

Tā kā ļoti labprāt brīvās minūtes pavadu, patīkamo savienojot ar lietderīgo jeb atpūšoties aktīvi, nevaru vien sagaidīt, kad uzklās pēdējo asfalta kārtu rekonstruētajā Zirņu ielā, lai varētu uz divriteņa tā no sirds izbaudīt arī šo mūsu pilsētas rajonu. Pēdējais apjūsmotais bija Aldara ielas posms, kurā jaunais asfalts tik gluds, ka pedāļu mīšana sagādā patiesu baudu.

Biju gan no sirds izbrīnīta un pat nepatīkami pārsteigta, portālā liepajniekiem.lv izlasot, ka Aldaru ielu plēsīs atkal augšā. Izrādās, ielu ekspluatācijā vēl nenodos, jo tiek gaidīti tehniskā projekta grozījumi satiksmes organizācijā. Kāpēc, ja būvdarbi pabeigti, ir gluda brauktuve un ērti trotuāri? Izrādās, sadūrušās riteņbraucēju un spēkratu saimnieku intereses. Pēc projekta brauktuves abās malās izbūvēta pa vienai veloceliņa joslai, neatstājot vietu transportlīdzekļu novietošanai.

Projektētāji, lūk, bijuši paredzējuši, ka auto īpašnieki savus “zirgus” novietos šķērsielās, bet reālajā dzīvē tā nenotiek – spēkrati tiek novietoti velosipēdistiem paredzētajā zonā. Tādēļ nu iecerēts pārveidot ielu, daļēji veidojot vienvirziena satiksmi. Spēkratiem atvēlēšot vietu vienā brauktuves malā, veloceliņus neaiztiekot. Bet starp veloceliņu un brauktuvi likšot atdalošus elementus.

Izbraukusi Aldaru ielu ar savu mello “zirgu”, pēc šīs savādās ziņas, godīgi sakot, esmu sašutusi. Vai tiešām tikko uzbūvētais jāplosa augšā, ja var atrast mazāk sāpīgu risinājumu? Ņemiet piemēru no vecās Eiropas! Ietves abpus Aldaru ielai gana platas, turklāt jau ar seguma klājumu tajā nodalītas zonas: tuvāk brauktuvei esošā – riteņbraucējiem, tālākā – gājējiem. Vilks būs paēdis, bet kaza paliks dzīva – visiem taču vietas pietiks.

Protams, apsveicami, ka pilsētā aizvien tiek izbūvēti jauni veloceliņa posmi. Piemēram, patlaban topošais Pulvera ielā. Taču, manuprāt, svarīgāk pašlaik būtu nevis plosīties ap Aldara ielu, bet palūkoties uz vairākām vietām pilsētā, kur jau esošajiem veloceliņiem ļoooooti būtu nepieciešami uzlabojumi un pielabojumi. Pilsētas tēvi un projektētāji varētu uzkāpt uz “vellapēdiem” un izbraukt pilsētu. Nevis kādu mazu tikko izbūvētu posmiņu, bet tā pa nopietnam, “no enkura līdz enkuram”.

Tad arī viņiem taptu skaidrs, ka jaunu segumu jau sen pelnījis trotuārs starp Jūrmalas parku un kāpām, kas lepni nes veloceliņa nosaukumu. Par skādi jau nenāktu arī ceļa zīmes, kas nodalītu, kura puse celiņa gājējiem, kura – braucējiem, bet galvenais būtu gludāks segums. Citādi, biežāk pa šo trasi minoties, ne tikai dibens dabū trūkties, bet arī zobi sāk sāpēt… Otra vieta, kas būtu pelnījusi atbildīgo amatpersonu uzmanību – kalniņš aiz stadiona rezerves laukuma pie Jūrmalas ielas. Šī vieta būtu pelnījusi kādas brīdinājuma zīmes, jo nobrauciens ir stāvs, bet pārredzamība niecīga. Pērnvasar, esot velopatruļā, nācās uzklausīt neskaitāmas sūdzības, ka īpaši bīstama šī vieta ir bērniem un vecākiem cilvēkiem, kas dodas uz jūru. Pamatotas sūdzības, jo dažs labs pa nokalnīti lejup nesas ar labu joni…

Ita Cērmane,
žurnāliste pēc pārliecības un aicinājuma