Kaut arī salīdzinoši reti, taču gadās izbraukt arī ārpus
pilsētas. Jā, šovasar ceļš uz Aizputi tur notiekošo remontdarbu dēļ bija
nepatīkams. Bija jāpiecieš gan putekļi, gan citas neērtības.

Taču jāatceras, ka esam normāli un reāli cilvēki.
Stādīsimies priekšā, ka ģimene dzīvo divistabu dzīvoklī. Nav iespējams
remontdarbu laikā pārvākties uz citu dzīvokli. Kamēr viena istaba tiek
remontēta, visi saspiežas otrā istabā. Pēc tam mainās vietām. Ir neērtības, nav
kārtīgi, kur nomazgāties, un ērti, kur izcept kotletes. Tāpat nav ērti
izgulēties, jo puse ģimenes locekļu guļ uz grīdas. Tās ir laicīgas neērtības,
bet tās paciešam, jo zinām, ka pēc tam būs labāk.

Tieši tāpat latviešiem ceļu remontdarbu laikā nav iespējams
pārcelties uz citu valsti, lai Latviju savestu kārtībā. Tāpat kā ar mājokļa
remontu, arī ar ceļu remontdarbiem ir pagaidu neērtības, kad jāstāv rindā,
jāizmanto apbraucamie ceļi, tāpat jāpalamājas ar tiem, kas pie luksofora no
pretējās puses iebraukuši pie sarkanā. Tas ir jāpiecieš, jo šīs neērtības ir
nākotnes vārdā. Elementāri!

Runājot par šoseju Rīga-Liepāja, ja salīdzinām ar situāciju,
kāda tā bija pirms šī autoceļa rekonstrukcijas, tad ir diena pret nakti – ļoti labi.
Ko man vēl gribētos? Būtu bijis vēl labāk, ka veicot remontdarbus, būtu izbūvēta
vēl tā saucamā pusjosla kā, piemēram, Polijā un daudzās citās valstīs, lai
lēnākajiem braucējiem, piemēram, traktoriem, ir iespēja piebraukt tuvāk malai
un pārējiem ir iespēja šo lēno braucēju apbraukt.

Kā izbijis velotūrists šo pusjoslu redzu arī kā ērtības
velobraucējiem. Diemžēl uz mūsu ceļiem ārpus pilsētas velotūristiem tā īsti
nav, kur braukt. Bet velotūristu ir daudz! Sevišķi no Vācijas un citām
Rietumeiropas valstīm. Gan pavecāki kungi un dāmas, gan jaunieši. Ceļi pēc
rekonstrukcijas ir labi, bet drošības sajūta velobraucējiem nav tik liela, kā
gribētos.

Protams, es nezinu, kādu apsvērumu dēļ Latvijā šīs pusjoslas
netiek izbūvētas. Vai tā satiksmes intensitāte, vai Eiropas noteikumi, vai
varbūt naudas ekonomija. Kaut kādi apsvērumi jau ir bijuši. Taču jāņem vērā arī
tas, ka visiem jau nekad nebūs pa prātam. Es jau arī varētu gribēt divjoslu
bāni uz Rīgu un tādu pašu atpakaļ, lai pēc pusotras stundas esmu no
galvaspilsētas mājās…

Atcerēsimies situāciju pirms 25, 30 gadiem, pat 15 gadiem!
Rīgas ceļš bija vājprātīgs! Daži posmi bija tādā stāvoklī, ka bija bailes
braukt, jo iedzīto rišu dēļ auto apakša strīķējās pret asfaltu. Tagad ir labi.
Jā.

Tāpat prieks par to, ka beidzot sākti šosejas
rekonstrukcijas darbi Lietuvas virzienā, uz autoceļa Liepāja-Lietuvas robeža.
Tas jau vēsturiski ir dzīvības ceļš. Kāpēc? Tāpēc ka pirms daudziem gadiem pa
šo ceļu braucām uz Lietuvu pēc cīsiņiem un gaļas. Tagad arī tas ir sava veida
dzīvības ceļš, jo lietuvieši pie mums brauc ļoti daudz. Lietuviešiem pašiem
jūrmala ir ļoti īsa, salīdzinot ar mums, kam jūrmalas josla ir ļoti gara.

Esmu daudzkārt ar Lietuvas tūristiem runājis. Un viņi
neslēpj, ka apskauž mūs mūsu garās jūras joslas dēļ. Turklāt mūsu pludmalei ir
savs valdzinājums. Daudzi jūsmo par Palangu, bet tur nav iespēja atrast nomaļāku
vietu. Es Liepājas pludmali negribētu redzēt tādu, kā Palangā. Te ir klusāks,
mierīgāks. Ir iespēja pamukt no burzmas, atrast intīmākas, nomaļākas vietas. Piemēram,
aizbraucot uz Bernātiem vai Jūrmalciemu, ir iespēja vienatnē pabūt pie jūras,
lai kaut domas sakārtotu.

Un tā ir mūsu naudiņa, ko viesi no Lietuvas atved. Jo viņiem
arī tagad ir ērti atbraukt, jo ieviests eiro.

Tiesa, autoceļš Liepāja-Lietuvas robeža ir ne tikai dzīvības
un naudas ceļš, tā ir arī Latvijas vizītkarte, jo pa šo ceļu Latvijā iebrauc
ļoti liela daļa viesu no Eiropas. Par šo tēmu man ir divi viedokļi. No vienas
puses: sen jau vajadzēja ceļu saremontēt, izdarīt to jau pirms cik gadiem!

Bet no otras puses es domāju: bet varbūt labi vien bija, ka
esam čammas? Kāpēc? Tikko atvērās robežas un sākās laiks, kad sākām braukt uz
Poliju, Vāciju utt., Polijā ar vērienu un tempā būvēja jaunus ceļus. Toreiz pie
sevis domāju: re, kādi tie poļi malači! Bet pabrauc pēc pāris gadiem un
saproti, ka ceļš uzbūvēts nekvalitatīvi. Nesen izbūvētajiem ceļiem bija tādas
rises! Iespējams, par vienam ceļam paredzēto finansējumu tika izbūvēti divi
ceļi… Bet diemžēl Polijā visus šos ceļus pēc gadiem desmit pārtaisīja…

Protams, par to, kādā kvalitātē būs veikti rekonstrukcijas
darbi uz mūsu ceļiem, varēsim spriest pēc gadiem pieciem sešiem! Taču jācer, ka
būs labi, ka nebūs kā Grobiņā, kur karstā laikā asfalts aiztek…

Protams, remontdarbi un rekonstrukcijas darbi vasarā notika
ne tikai uz šosejām, bet arī Liepājā – rekonstruēta virkne ielu Karostā,
savests kārtībā Ganību ielas posms u.c. Arī Liepājas ielas ar katru gadu kļūst
aizvien labākas. Ja kaut ko dara un to veic ar godaprātu, tad viennozīmīgi ir
rezultāts.

Protams, es nezinu, cik tas izmaksā, bet es redzu un braucot
jūtu rezultātu. Neesmu jaunas automašīnas lietotājs, jo jaunu transportlīdzekli
nevaru atļauties, bet mana pietiekami vecā automašīna Liepājas ielās jūtās
pietiekami labi. Un uz servisu nav bieži jābrauc.