Turaids Šēfers: Tādas upes, kādas ir šeit, reti kur atradīsi  (1) 07.07.2012

Ir lauzts mīts par to, ka mūspuses upes nav laivojamas! Šī sezona mums, laivu nomniekiem, ir iesākusies karsti. Pa upi brauc gan liels un mazs, gan vecs un jauns. Īpašs prieks par to, ka Bārtas upe atguvusi sendienu godu, kas tautā ticis aplami nodēvēts par meliorācijas grāvi. Liepājas pusē vēl ir vēl Vārtāja, Tebra, Durbe, Otaņķe, Jēčupe, Ālande, Sventāja! Gandrīz visas ir braucamas cauru gadu.

Liela daļa pateicības iepriekšminētā mīta laušanā patiesībā ir jāsaka pašiem laivotājiem. Ka viņi stāsta, cik forši gājis, cik ir apmierināti un iesaka izmēģināt arī citiem. Tā, manuprāt, ir labākā reklāma. Mītu, ka mūspuses upes ir neizbraucamas, savā ziņā uzturēja arī laivu nomnieki. Biznesu, protams, ir vieglāk uztaisīt Abavā vai Gaujā. Tāpat kā Liepājā veikalu vieglāk būtu vadīt Gājēju ielā, nevis kaut kur Tosmarē. Tāpēc, runājot par ne tik populārajām upēm, ir jāstāsta, jāpārliecina. Bieži vien ir kāds stāsts vai vēsture apakšā, ar ko var veiksmīgi ieinteresēt laivotājus. Papētot var daudz ko uzzināt. Vai daudzi zina, ka Vārtājas upes krastā ir dzīvojis valodnieks Kronvaldu Atis, ka tās krastos atradušās seno kuršu apmetnes un pilskalni. Foršas vietas ir mums tepat Latvijā, tikai jāprot tās ieraudzīt un novērtēt.

Uz mūspusi laivot brauc pat no otra Latvijas gala, piemēram, Madonas, daudz ir rīdzinieku. Kāpēc? Tāpēc, ka tādas upes, kādas ir šeit – ar mazapdzīvotiem, pat mežonīgiem krastiem, reti kur atradīsi. Visapkārt ir 100 procenti dabas! Tā arī ir Lejaskurzemes upju pievienotā vērtība. Ne velti Latvija tika nodēvēta par zaļāko valsti pasaulē. Katrā ziņā, laivojot šai pusē, to noteikti var izbaudīt. Varbūt tam ir arī savs mīnuss – ir dzirdēts, ka grūti atrast piemērotu apmešanās vietu. Taču pagaidām neviens laivā nakšņot uz upes gan nav palicis. Nākamgad pašvaldībām plānots realizēt vērienīgu pārrobežas projektu. Ir apzinātas visas laivojamās upes (no mūspuses Bārta, Vārtāja, Ālande, Tebra un Durbe) un plānots tās iztīrīt, izvākt sakritušos kokus un labiekārtot vairākas vietas, kur laivotājiem piestāt un atpūsties. Tā ka maršruti tiks sakārtoti.

Esmu novērojis, ka laivot cilvēki pārsvarā izvēlas sestdienās un svētdienās. Daži to dara tikai vienu dienu, citi atkal abas. Ir gadījumi, kad, piemēram, ārzemju viesis atbrauc uz Latviju, apmetas viesu namā, vienu dienu nolaivo, bet otru atpūšas pie jūras vai kā savādāk. Tādējādi savs labums ir ne tikai laivu nomas īpašniekiem, bet arī viesu nama saimniekiem. Gribētos lielāku abpusējo sadarbību, kas izpaustos, piemēram, klientu piespēlēšanā cits citam.

Mums laivošanas sezona faktiski beidzas ar 1.septembri, kad bērni pēc vasaras brīvlaika atgriežas skolas solā. Paši novembrī rīkojam jau tradicionālu braucienu pa upi, kur, iespējams, iepriekš neviens nav braucis. Pērn braucām pa Bārtu Lietuvā, esam braukuši pa Ālandi, Sventāju šogad ir doma izmēģināt kādu Bārtas pieteku. Tādējādi esi kā atklājējs pats savā zemē, katru gadu atrod ko jaunu un interesantu.

Turaids Šēfers,
laivu nomas uzņēmuma "Sofijas laivas" līdzīpašnieks