Viena no galvenajām drošības problēmām ne tikai skolās, bet
arī citās iestādēs, ir personīgo mantu drošība. Skolēnu vecākiem, pašiem
skolēniem un arī skolotājiem būtu jāatceras, ka atstāt klasē vai kādā citā
telpā bez pieskatīšanas telefonu, rokassomu, maku vai citu vērtīgu priekšmetu
ir, maigi izsakoties – nepareizi.

Atstājot virsdrēbes garderobē, ieteicams kabatas pārbaudīt
vēl pirms drēbju novilkšanas. ”Kabatu kontroles speciālisti”, kuri ieradīsies
mazliet vēlāk, būs tikai priecīgi par aizmirstajiem telefoniem vai naudas
līdzekļiem.

Skolēniem nav ieteicams publiski stāstīt par savas kabatas
naudas apjomu un izsniegšanas dienu. Nav jāvirina maks, kad blakus ir
nepazīstamas (un arī pazīstamas, bet neuzticamas) personas.

Skolās dežurējošajiem policistiem bieži iznāk saskarties ar
skolotāju un skolēnu attiecību problēmām. Nereti puses savstarpēji konfliktē,
tiek pārkāptas sabiedrībā  pieņemtās
ētikas normas. Lielākajā vairumā gadījumu pedagogi policistiem  sūdzas par skolēnu negatīvo attieksmi pret
mācību procesu, par skolēnu visatļautību, klaju nekaunību un fizisku agresiju. Skolēni
sūdzas retāk. Ir vien atsevišķi gadījumi, pārsvarā, kad skolotājs fiziski ietekmējis
skolēnu.

Pēc pedagogu domām skolēni izmanto nepilnības likumdošanā,
balstās uz to, ka par iepriekšējiem pārkāpumiem viņi palikuši nesodīti, izrāda
vienaldzību, tādā veidā radot negatīvu piemēru citiem skolēniem, kā arī traucē
pārējiem skolēniem kvalitatīvi iesaistīties mācību procesā.

Protams, nedrīkst teikt, ka visās Latvijas skolās ir vienāds
disciplīnas problēmu līmenis. Daudzās skolās disciplīnas kontrole ir nostādīta
atbilstošā līmenī, līdz ar to, konfliktu un pārkāpumu skaits ir maksimāli samazināts.

Dalīšos ar dažām atziņām, kuras esmu guvis tīri
praktiski  – no personīgiem novērojumiem.
Skolēnu nedisciplinētību, nekaunību un agresiju veicina pašu skolotāju un
skolas vadības nepareizā attieksme.

Skolēni labi zina, cik daudz un kādas ētikas normas viņi var
pārkāpt saskarsmē ar katru pedagogu. Ja pedagogs nav pietiekami profesionāls, neprot
izvairīties no skolēnu provokācijām, zaudē 
savaldīšanos, kļūst histērisks, skolēns vai skolēnu grupa to
nekavējoties izmanto savā labā.

Skolotājam būtu jāizvērtē katra konfliktsituācija un
jāpieņem pareizs, konkrētai situācijai atbilstošs lēmums ( rakstisks ziņojums
skolas direktoram, skolēna vecāku informēšana, skolēna zināšanu vai uzvedības
novērtējums ar atbilstošu atzīmi vai vērtējumu u.t.t.).

Bet skolotāji bieži vien nevēlas par skolēnu negatīvo
uzvedību rakstiski ziņot skolas vadībai. Savukārt, skolas vadība, ne vienmēr
vēlas pieņemt šos skolotāju ziņojumus. Motivācija – visdažādākā, sak: ko nu es
rakstīšu, laika nav, pēc tam būs papildus jāiet un jāskaidrojas, vienalga nekas
nemainīsies. Arī skolā dežūrējošajam policijas darbiniekam reizēm nākas
uzklausīt tikai skolotāja izteikto frāzi: ”Tieciet galā ar šo huligānu!” un
skatīties uz skolotāja muguru, kura ātri attālinās.

Reizēm, arī skolu vadība vēlas, lai viss noritētu klusi un
bez sekām: ”Nu vai tad tik traki ir, pacieties, nemet ēnu uz skolu, nauda seko
skolēnam, nedzīsim tak ārā, lai vēl pāris gadiņus te pagrozās.” Tā reizēm saka
izglītības iestādes vadība.

Bet problēma nemazinās. Tieši otrādi – redzot, ka par
disciplīnas pārkāpumiem un klaju rupjību vai pat agresiju pret skolotājiem un
citiem skolēniem vainīgajam neseko nekāds sods, pieklājības normas un pat
likumu sāk pārkāpt arī tie skolēni, kuri agrāk par to pat nav domājuši.

Iespējamie situācijas uzlabošanas varianti? Pedagogiem
koleģiāli jāatbalsta citam citu. Redzot konfliktsituāciju, piemēram, vēstures
skolotājam ar skolēnu, fizikas skolotājs nevis klusi paiet garām, jo viņu
šobrīd tas neskar, bet pieiet klāt, painteresējas par situāciju, ar savu
klātbūtni palīdz kolēģim. Nepieciešamības gadījumā, kolēģis var būt objektīvs
konflikta liecinieks, kurš vajadzības gadījumā var to apliecināt rakstiski.

Arī skolēns, redzot, ka piesaistās papildspēki, zaudē savu
agresivitāti. Tad, kad bravūrīgajam skolēnam pienāk vairāki skolotāji, vai arī
skolēns ir ieaicināts skolotāju istabā vai citā telpā, kur blakus nav publikas,
kuras priekšā ir jātēlo ”asais džeks” vai ”spicā meiča”, saruna risinās
citādāk. Bravūra saplok ļoti ātri.

Situācija ir pavisam citāda, ja skolotājs ir viens, bet
konfliktētājam aiz muguras stāv vairāki domubiedri, kuru priekšā ir
jāizceļas. 

Protams, skolotāji paši nedrīkst pārkāpt ētikas normas.
Skolotāja rīcībai jābūt savlaicīgi pārdomātai. Skolēns nedrīkst tikt aizskarts
ne fiziski, ne morāli, pārkāpjot likuma robežas, nedrīkst dot skolēnam iemeslu
pamatoti sūdzēties par skolotāja rīcību.

Jāiejaucas un savlaicīgi jālikvidē, būtu jebkurš pārkāpums,
lai cik nenozīmīgs tas liktos – rupji žesti, necenzētu vārdu lietošana,
atteikšanās pildīt skolotāja pamatotus norādījumus, cita mantu
piesavināšanās… Īpašu  uzmanību
nepieciešams veltīt ar vardarbību saistītiem pārkāpumiem – draudi, fiziska
ietekmēšana, ņirgāšanās, kā arī skolas īpašuma bojāšana, neatļautu vielu un
priekšmetu glabāšana.

Jācenšas organizēt skolotāju un, ja iespējams, vecāko klašu
audzēkņu dežūras starpbrīžu laikā. Tas daļēji izslēdz gan vardarbības epizodes,
gan arī disciplinē mazāko klašu skolēnus, kuri dauzoties ļoti viegli var gūt
traumas vai pat zaudēt dzīvību, piemēram, krītot pa kāpnēm. Arī skolotāja vai
vecāko klašu audzēkņa klātbūtne skolas ēdnīcā, regulējot rindu pēc pusdienām,
ir skolēniem pieņemamāka, nekā tad, ja rindu regulē dežūrējošais policists.  

Par skolēnu, kurš regulāri pārkāpj uzvedības normas, kavē
nodarbības un traucē citiem skolēniem apgūt mācību vielu, jāapkopo visi
iespējamie materiāli, iesniegumi, ziņojumi, jāprotokolē visas pārrunas ar
klases audzinātāju, skolas direktoru un viņa vietniekiem. Tieši tāpat jārīkojas
tad, ja notiek pārrunas ar šī skolēna vecākiem.

Tad, ja ir skaidri zināms, ka skolēna vecāki nevēlas izprast
situāciju, akli cenšas aizstāvēt savas un sava bērna intereses, nav
ieinteresēti objektīvi iedziļināties un risināt problēmu, jau laikus, uz šo
sarunu ierodas vairāki priekšmetu skolotāji, skolas mācību pārzinis, klases
audzinātājs un varbūt pat skolas direktors. Nav vēlams, lai klases audzinātājs
viens, bez atbalsta un lieciniekiem, cīnītos ar nekaunīga un nesekmīga pusaudža
radinieku grupu.

Sarunu vai sapulci nepieciešams protokolēt. Protokols bieži
disciplinē sapulces dalībniekus, jo tajā var fiksēt ne tikai izteiktos vārdus
un sapulces gaitu, bet atzīmēt arī klātesošo attieksmi. Ja saruna tiek
protokolēta, ierakstīta vai pat filmēta, šos protokolus var izmantot kā
papildmateriālus vai pat kā pierādījumus tad, ja skolēns jāatskaita no skolas
vai jāpiesaista citas institūcijas, piemēram, policija. Apkopotie materiāli būs
labs pierādījumu kopums, kad skolā ieradīsies bērnu tiesību aizsardzības
speciālisti pārbaudīt viņiem iesūtītās sūdzības.

Nav jābaidās, ja skolēni tiks pamatoti sodīti vai saņems
sliktas, bet savam zināšanu līmenim atbilstošas atzīmes. Nav jāsatraucas, ka
mazināsies skolēnu skaits. Tieši otrādi. Informācija par skolas kolektīva
pareizo nostāju, spēju risināt un nepieļaut 
konfliktsituācijas izplatīsies starp skolēnu vecākiem.

Skolēnu vecāki augstu vērtē sava bērna drošību un izvēloties
mācību iestādi, viņi bieži vien savlaicīgi apkopo informāciju par skolas vadības
un skolotāju kolektīva attieksmi ne tikai pret kvalitatīva mācību procesa
apgūšanu, bet arī par drošības sistēmu šajā skolā. Tātad – uz drošu skolu
dosies vairāk bērnu.

Savukārt, skolas vadībai jāpadomā par papildus pasākumiem,
kā uzlabot drošības līmeni skolā un skolas tuvākajā apkārtnē, kā kvalitatīvāk
strādāt ar skolēnu vecākiem (regulāras tikšanās reizes, mazas grupiņas,
protokoli, kuri sīki fiksē sapulces gaitu un vecāku attieksmi, aktuālas,
interesantas tēmas…).

Skolēnus nepieciešams 
izglītot elementārās drošības jomā, informējot par iespējām pasargāt
sevi, kā neiesaistīties pārkāpumos, izvairīties no bīstamām situācijām, kā arī
reāli un izsmeļoši informēt par visām iespējamajām sekām – draudi paša dzīvībai
un veselībai, mantiskie zaudējumi, atbildība likuma priekšā utt. 

Esmu jau iepazīstinājis dažus skolotāju kolektīvus ar savām
atziņām un ieteikumiem. Attieksme no pedagogiem – visdažādākā. Vieni saka –
grūti, bet ne neiespējami. Citi saka – kaut ko līdzīgu mēs jau darām – viss ir
normas robežās, disciplīnu var panākt. Vēl citi, protams, deklarē, ka tas viss
ir utopija, nav ko nemaz sākt, jo skolēnam šajā valstī vienmēr būs taisnība, kā
arī – ka viņam pašam tad neatliks laika privātajai dzīvei …. Nu , kā jau pie
mums pierasts.

Izvērtējot procentuāli, par laimi, jāsecina, ka pasīvie
pedagogi ir mazākumā. Vidēji 10 – 15%. Citreiz pat mazāk. Apmēram 45 % piekrīt
un atbalsta manis ieteiktos padomus. Atlikušie klusē, tas nozīmē, ka viņi darīs
tā, kā liks skolas direktors.