Cukurfabrikas restrukturizācija pretenziju gaisotnē  (6) 08.02.2008

Kaut gan  Liepājas Cukurfabrika pamazām pārvēršas gruvešos un turpinās uzņēmuma restrukturizācijas process, bijušo uzņēmuma strādātāju neapmierinātība par saņemtajām  atlīdzībām nav izgaisusi vējā, bet pat aug augumā. Nesen aptuveni 70 atlaisto strādnieku sadarbībā ar viņus konsultējušo  Liepājas Arodbiedrību centru nosūtījuši vēstuli Finanšu, Labklājības un Zemkopības ministrijai, kā arī Lauku atbalsta dienestam, kas administrē cukura nozares likvidēšanu valstī. 

Bet, ja neizdosies panākt savu, viņi esot noskaņoti cīnīties tālāk, un, ja tas būšot nepieciešams, griezīšoties pat tiesā un Eiropas Komisijā, kas apstiprinājusi Liepājas Cukurfabrikas restrukturizācijas plānu.

Arodbiedrības līderis Jānis Neimanis pastāstīja, ka strādnieki sevi uzskata par piemānītiem, jo, atstājot rūpnīcu, saņēmuši mazāku atbalstu, nekā bija cerēts. Saskaņā ar likumu, veicot kolektīvo atlaišanu, darba devējam bija laikus jāuzsāk konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem, lai vienotos par kolektīvai atlaišanai pakļauto darbinieku skaitu, atlaišanas norisi un dabinieku sociālajām garantijām. Savulaik, kad gatavojās restrukturizācijai, sarunas ar uzņēmuma vadītājiem darbiniekiem tika pabeigtas un darbinieku sapulcē pieņemts sociālais plāns, ko savukārt Eiropas Komisija apstiprināja 2007.gada 6.martā. Tagad iznācis tā, ka līdz ar Ministru kabineta tā paša gada 20.martā izdarītajām noteikumu izmaiņām fabrikai izdevies no nodokļu maksājumiem ietaupīt aptuveni 150 tūkstošus latu. Par šo summu sarunas ar administrāciju strādniekiem  ir risinājušās mutiski.

"Žēl, ka tās nenoformēja rakstiski," atzina J.Neimanis. Faktiski tā esot nauda no sociālā plāna, kas ir samazinājusi darbinieku pensiju un bezdarbnieku pabalstu apjomu. Tādēļ bijušie strādnieki  vēlas, lai ar viņiem šajā ietaupījumā padalītos, izmaksājot to uz rokas vai ieskaitot sociālās apdrošināšanas maksājumos.

Tomēr Liepājas Cukurfabrikas administrācija to atsakoties darīt, jo, kā "Kurzemes Vārdam" paskaidroja ģenerāldirektore Valija Zabe, tādam solim neesot nekāda juridiska pamata, tādēļ pie vislabākās gribas to izdarīt neesot iespējams. Viņa paskaidroja, ka viss notiekot saskaņā ar restrukturizācijas plānu un ar to saistīto sociālo plānu un Ministru kabineta pieņemtajiem dokumentu grozījumiem. "Tā ir emocionāla brēkāšana. Vilciens ir aizgājis, un pie notiekošā vainojami paši fabrikas arodbiedrības organizatori. Viss, kas cilvēkiem bija jāizmaksā, ir izmaksāts. Nauda ir saņemta," viņa teica, pastāstot, ka patlaban no 227 strādātājiem darba attiecībās ar fabriku vēl ir 84. Cilvēki esot nodarbināti cukura fasēšanā, piedaloties  restrukturizācijas pasākumu veikšanā un strādāšot tik ilgi, līdz tie darbiņi beigsies. Valija Zabe atzina, ka ieekonomētā nauda patiešām ir. Taču tā vajadzīga, lai segtu ražotnes nojaukšanas un teritorijas atveseļošanas darbu sadārdzināšanos.

Savukārt Jānis Neimanis pastāstīja, ka svarīga esot arī vēlēšanās rīkoties, jo līdzīgā situācijā Jelgavas Cukurfabrikas akcionāri ar saviem bijušajiem darbiniekiem tomēr esot atraduši savstarpēja izlīguma veidu. Akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Blumbergs apstiprinājis, ka darba attiecību pārtraukšana ar  bijušajiem strādātājiem notiekot ar izpratni. 150 tūkstoši latu neesot tik liela nauda, lai tās dēļ godu zaudētu. Tātad būtībā, kā domā Liepājas arodbiedrību līderis, šeit esam sastapušies gan ar morāla, gan juridiska rakstura jautājumu.

"Ja reiz 106. darba likumdošanas pants mūsu valstī gan toreiz, gan tagad darbojas un nekas nav mainījies, jo vēl nav pagājuši noilguma divi gadi, tad tas ir jāievēro pret šiem darbiniekiem," viņš sacīja. Un piebilda, ka arī darbinieku atlaišanas grafiks fabrikā esot apsteigts. Uz tā pamata atkal notiekot līdzekļu ekonomija.

Raksturojot mūsu pilsētas cukurfabrikas restrukturizācijas plānu kopumā, Jānis Neimanis atzina, ka atsevišķās pozīcijās tas esot pat taisnīgāks par to, kas apstiprināts Jelgavā. Taču tieši tāpēc vajadzētu izvairīties no jaunu problēmu radīšanas, jo pati cukura ražotnes likvidēšana, kas vērtējama kā zaudējums, liecina par īpašnieku piekāpšanos, bailēm riskēt un piedalīties cukura tirgū, rēķinot, ka izdevīgāk ir aiziet bagātā pensijā.

Pēteris Jaunzems,
"Kurzemes Vārds"