Es ceru uz to labāko! 04.08.2011

Patiesību sakot, pagaidām nevaru sevi saukt par Zirņu ielas iedzīvotāju, jo tikai gatavojos pārcelties. Taču mūsu ģimenes lēmumu atteikties no infrastruktūras ziņā samērā attīstītā Ezerkrasta par labu ezermalas privātmāju rajonam faktiski ietekmēja tieši tas, ka Zirņu ielu asfaltēs un izbūvēs veloceliņus.

Visu mūžu esmu dzīvojusi pilsētā, bet pēdējos gadus brīvdienas pavadīju laukos. Protams, klusums un daba ir milzīga vērtība, taču cilvēkam, kurš ļoti daudz strādā, jārēķinās ar mūžīgu laika deficītu. Īpašums laukos prasa gan lielu darbu, gan prāvus līdzekļus, turklāt pastāvīgā braukāšana nogurdina. Liepājā līdz šim nebija tādu īsti sakoptu ielu ar mazstāvu apbūvi – ar kvalitatīvu segumu, veloceliņiem un gājēju ietvi, apstādījumiem. Zirņu ielas projekts to visu sola. Laiks rādīs, kā projekta attīstītāji un būvnieki pildīs solījumus. Otrs iemesls, kas liek cerēt uz labu iznākumu – rosīgie un aktīvie Zirņu ielas iedzīvotāji. Cilvēki šeit nav vienaldzīgi vai īgni pukstētāji – viņi aktīvi un, varbūt pat vēl svarīgāk, konstruktīvi iesaistījās gan projekta apspriešanā, gan arī seko līdzi tā gaitai. Tas, par ko varētu būt bažas un kam jāseko līdzi – kā izbūvēs autobusu pieturas, lai tās neradītu savstarpējus konfliktus starp iedzīvotājiem un pasažieriem vai šoferiem. Nedomāju arī, ka privātmāju rajons būtu jāaprīko ar pīkstošajiem luksoforiem. Diez vai jebkura cilvēka nervu sistēma varētu izturēt 24 stundas diennaktī vienveidīgo skaņu signālu aiz loga. Taču pats fakts, ka garām mājai virzās transports, mani, goda vārds, neuztrauc. Pilsēta un ielas – tie ir nedalāmi jēdzieni. Svarīgi nav – kas, bet – kā.

Vēsma Lēvalde