Lai nepaliktu viens ar savām emocijām 29.11.2006

Ne viens vien cilvēks, kuram diagnosticēts vēzis, ir atzinies, ka pirmā doma, kas pēc dzirdētā nākusi prātā, ir – vai tās ir beigas? Nav, saka mediķi, jo mūsdienās vēzis ir ārstējams. Tomēr lielai daļai ar šo slimību saslimušo tā īsti nav ar ko izrunāties. Un tas ir bīstami, jo jūtas uzkrājas, tām nav iespējams izpausties un var rasties nopietnas veselības problēmas līdzās jau esošajām. Lai palīdzētu savas emocijas un slimību labāk izprast, psihoterapeite Ilva Mežmača  Liepājā veido krūts vēža slimnieču atbalsta grupu un aicina tajā pieteikties visas interesentes.

Gunai (vārds mainīts) ir 38 gadi. Pirms gada viņai konstatēja krūts vēzi, un drīz jau bija pavisam skaidrs, ka bez operācijas ārstēšanās nebūs iespējama. Sievietei tas bija milzīgs šoks, bet vēl lielākas bija bailes, kā to pateikt mājiniekiem. Viņa ilgi turēja šo ziņu sevī, līdz beidzot uzticēja draudzenei. "Mēs tiekamies bieži, un kopš tā brīža katru reizi mums gandrīz vai citu sarunu tematu nebija, kā tikai viņas slimība," stāsta Gunas draudzene. "Viņai par to vajadzēja runāt un runāt, un runāt. Mēģināju teikt, ka vajag pastāstīt vīram un mammai, bet viņa visu laiku atgaiņājās, ka vēl nejūtas tik stipra, lai pateiktu. Un mēs atkal runājām gandrīz tikai par viņas slimību." Un draudzene atzīstas, ka, lai arī cik žēl viņai būtu Gunas, esot ļoti nogurusi no šīm sarunām, jo nespēj draudzenei palīdzēt.

Ilva Mežmača piekrīt, ka cilvēkam, kurš nonācis Gunas draudzenei līdzīgā situācijā, patiešām nav viegli. "Bet vēl grūtāk ir pašai Gunai un jebkurai citai sievietei, kurai diagnosticēts krūts dziedzera vēzis, jo viņām ļoti vajag par to runāt," viņa saka. "Lai gan mums ir skaidri zināms, ka slimam cilvēkam vienas no vissvarīgākajām zālēm ir tuvinieku rūpes un mīlestība, onkoloģiskās slimības tomēr atšķiras no visām citām ar to, ka pat mūsdienās tām nāk līdzi tāda kā nolemtības sajūta. Un tāpēc runāt izvairās visi: gan pats saslimušais, gan viņa tuvinieki." Kā skaidro daktere, tas notiek tāpēc, ka tā cilvēki mēģina izvairīties ielaist savā dzīvē smagas izjūtas. "Un tad izveidojas situācija, ka slimais cilvēks paliek viens ar savām emocijām," saka I.Mežmača. "Šādā brīdī sievieti nedrīkst atstāt vienu, jo viņa var sev nodarīt kaut ko sliktu," skaidro daktere.

Lai palīdzētu tām krūts vēža slimniecēm, kurām nav ar ko izrunāties, daktere Mežmača organizē krūts vēža slimnieču psiholoģiskā atbalsta grupu. Viņa jau ir tikusies gan ar Onkoloģiskās slimnīcas galveno ārsti Annu Krilovu, gan krūts dziedzera vēža asociācijas "Vita Liepāja" dibinātāju Daci Priedolu un ir saņēmusi atbalstu šim darbam. Kā sarunā sacīja A.Krilova, šādas atbalsta grupas ir populāras visā pasaulē, un arī ārsti piekrīt, ka tādas ir vajadzīgas arī pie mums.