Slimi un vientuļi. Kas viņiem palīdz?  (7) 15.04.2008

Katrā ģimenē var pienākt brīdis, kad saslimst mamma, tētis vai cits radinieks un viņam nepieciešama pastāvīga aprūpe – ēdināšana, mazgāšana, regulāra medikamentu lietošana un daudz kas cits, ko strādājošie radinieki diendienā nevar nodrošināt. Viens no risinājumiem ir uzticēt viņus speciālistiem. Mūspusē šādas iespējas ir trīs: Liepājas Reģionālajā slimnīcā, Priekules slimnīcā un metalurgu slimnīcā. Ieskatījāmies Reģionālās slimnīcas Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļā.

Kārlis Grīnbergs Sociālās aprūpes nodaļā uzturas trešo mēnesi. Vīrietim ir 62 gadi, viņš saņem invaliditātes pensiju. Par to, kā pie tās ticis, dzīvespriecīgais vīrs tik smejas: "Cik pasaulē kaišu ir, tās visas man arī ir!" Te nonācis tieši no Traumatoloģijas nodaļas, kur vīrietim pēc lūzuma protezēta kreisā gūža. Traumu viņš guvis pats savās mājās – esot pakritis, Pēc operācijas bijusi arī iespēja doties mājās. Bet staigāt bijis pavisam grūti, un nācies izvērtēt, vai pats varēs tikt ar sevi galā.

Pirms sešiem gadiem Kārlim nomirusi sieva, un kopš tā laika viņš dzīvo viens. Bērnu abiem nav. Kārlim gan ir māsa – astoņus gadus par viņu vecāka, bet pēc operācijas palikt viņai uz kakla nav gribējis, ne arī māsa spējusi tādas rūpes uzņemties. Tāpēc vajadzējis vien piekrist palikt sociālā nodaļā.

Palātā ir četri vīrieši, ar blakusgultā gulošo kaut mazliet varot parunāties, pārējie divi nekādi runātāji neesot – paralīze. Tāpēc laiku vīrietis īsina, lasot avīzes un skatoties televīziju – televizoru viņam atnesusi māsa. Bet Kārlis atmet ar roku – apnicis jau skatīties, nekā tur neesot ko redzēt, galva jau džinkstot.

Lai ātrāk atgūtu kustības, Kārlim daudz jāstaigā. Tāpēc viņš ik pa brīdim ņem savu nūju un dodas apkārt pa gaiteni. Labprāt izietu arī laukā, bet māsiņas vienu nelaižot – ka nepakrītot. Un Kārlis nelaužas arī. Bet viņš rāda, kā piemērojies apstākļiem – kreiso slimo kāju uzliek virs labās un tad ar labo ceļ iekšā gultā.

Par dzīvi nodaļā viņš saka īsi un kodolīgi: "Gandrīz kā kūrortā! Kurā nodaļā vēl ir tā, ka atnāk māsiņa, pajautā, vai ziepes ir, vai šampūns ir, un uzaicina uz dušu?" Te māsiņas pat zeķes izmazgājot. Un par to, cik virtuozi viņas gulošajiem nomaina autiņbiksītes, Kārlis varot tikai nobrīnīties. Tomēr atzīstas, ka ļoti griboties mājās. "Jā, bet neviens jau mani te ar varu netur," viņš saka. "Jebkurā brīdī varu paņemt savu štoku, un pa durvīm laukā! Bet tad jāpadomā – te man kā kungam ēdienu pienes klāt, pamodina: Grīnberga kungs, paēst vajadzētu! Mājās pašam būtu jāiet pie ledusskapja un tā sviestmaize jāsmērē. Produktus māsa atnestu. Bet nodaļā tomēr ir labāk, tāpēc vēl kāds laiks te jāpadzīvo."

Ella Lūcija Roze pat vairs neatceras, cik ilgi dzīvo nodaļā. "Man galviņa vairs nestrādā," sūkstās 84 gadus vecā sieviete. "Mūžs bijis garš un bagāts, bet ģimenes gan nebija, neesmu bijusi precējusies, bērnu man nav. Kad atnācu no laukiem, kur ilgus gadus strādāju kolhozā, iestājos darbā piena kombinātā. Tad man bija draugs, bet viņš saslima, aizgāja dzīvot pie mātes un vēlāk nomira." Tagad pie Lūcijas kundzes uz nodaļu ciemos atskrien māsīcas meita, arī māsīca pati reizēm atnāk. "Man ir maz radu," saka vecā sieviete. "Tas tāpēc, ka ģimenē biju jaunākā māsa. Mēs saviem vecākiem bijām astoņi bērni, brāļi pazuda karā, arī pārējie jau miruši. Esmu palikusi viena, tāda atraitnīte."

Sirmā sieviete nodaļā nonākusi, kad vairs nav spējusi tikt galā ar kājas vainu. Tagad tā apdzijusi, bet pastaigāt vēl nevar, kāja tieviņa un tai nav spēka. Bet sieviete cer, ka varēs staigāt. Balss Lūcijas kundzei pavisam klusa – neesot spēka daudz runāt, bet to gan gribot pateikt, cik labas māsiņas ir nodaļā. "Klusas, sirsnīgas un mīļas," un viņas acīs iemirdzas sirsnīgs mīļums.

Lūcijas kundzei līdzās esošajā gultā guļ Sirdsvalda Klabe. Arī viņa nodaļā nokļuvusi kājas vainas dēļ. Sieviete gan par vientulību nevarot sūdzēties. "Vīrs gan trīs gadus kā miris, bet man ir mīļi bērni – meita un dēls, mīļas mazmeitas un pat mazmazmeitiņa. Bet es taču ar savu slimību nevaru viņiem uz kakla dzīvot, viņiem katru dienu ir jāiet darbā – kuram būtu laiks nemitīgi ar mani ņemties? Toties te esmu aprūpēta uz labāko. Turklāt meita un dēls nāk ciemos katru dienu: vienu dienu viens, otru – otrs. Un meita vēl katru dienu brauc barot manu kaķi. Tā ka viņiem jau tā pietiek noņemšanos." Sirdsvalda gan cer, ka varbūt kājas pārstās sāpēt, viņa varēs staigāt un iet mājās. Ļoti griboties.

Nomazgāt, pabarot, parunāt

Nodaļas virsmāsa Sanita Kalna ikvienu no iemītniekiem mīļi uzrunā un apjautājas, vai viss kārtībā. Viņa šajā nodaļā strādā ceturto gadu. Māsiņas un māsu palīgi iet no palātas uz palātu, vispirms no rīta visiem palīdz nomazgāties, tad – brokastis, slimnieku grozīšana, lai nerastos izgulējumi, zāles un viss pārējais. Un slimie cilvēki grib arī parunāties. Sanita teic, ka ir jābūt ļoti uzmanīgam, jo viens paviršāks vārds, kāda neuzmanība, un cilvēks visu dienu domā, ka kaut kas nav labi.

Šajā nodaļā lielākoties ir guloši pacienti. Staigā retais, tāpēc visa slodze uz mediķu sievišķīgajiem pleciem. Sanita nopriecājas – viens vīrietis gan esot, bet tas ir par maz. Vajadzētu vēl kādu, jo sievietēm tas patiešām ir smagi pacelt slimu cilvēku, lai kaut vai tikai pagrozītu vai apmazgātu. Gulošo grozīšanai no viena sāna uz otru vien jāvelta katram slimniekam astoņas reizes diennaktī. Turklāt vēl psiholoģiskā spriedze. Nav retums, kad šī nodaļa kādam cilvēkam ir arī pēdējā mājvieta pirms došanās uz Viņsauli.

Tā ir spriedze gan mediķiem, gan arī citiem palātas biedriem, tāpēc Sanita skaidro, ka diezgan bieži mainot palātās gulošos. Pirmkārt, lai tādējādi mazliet izjauktu vienmuļību. Otrkārt, ir jāskatās, lai cilvēku raksturi tomēr saderētu – ja viens no palātā gulošajiem būs ļoti enerģisks vai emocionāls, tā būs papildu spriedze pārējiem.

Šādu darbu strādājot, palīdzība ir vajadzīga arī personālam, lai sevi pasargātu no pārslodzes un izdegšanas. Pašlaik vienīgā iespēja ir parunāties ar slimnīcas kapelāni. Vajadzētu arī psiholoģisko palīdzību, bet tas ir nākotnes jautājums.

Sociālā dienesta samaksātās vietas vienmēr ir aizņemtas. Ja ļoti nepieciešama aprūpe, var pretendēt uz brīvajām maksas vietām. Sanita stāsta, ka tās lielākoties cilvēki izmanto, dodoties atvaļinājuma braucienos vai komandējumā, lai savu slimo radinieku atstātu speciālistu aprūpē. Un nodaļas virsmāsa min tos veselības traucējumus, pēc kuriem visbiežāk cilvēki nokļūst nodaļā: pēc insulta un operācijām, onkoloģisko slimību vēlīnās stadijās, cukura diabēta un citos gadījumos, kad paši sevi nespēj aprūpēt. Nereti kāds no viņiem nodaļā uzturas tik ilgi, kamēr sagaida vietu pansionātā. Sanita gan uzsver: šī ir aprūpes, nevis ārstniecības nodaļa, tomēr neatliekamo palīdzību saņem ikviens. Ja nepieciešama kāda speciālista konsultācija vai cita veida ārstēšana, kā arī zāles, par to gan jāmaksā pašiem.

Ļoti vajadzētu brīvprātīgos palīgus

Vēl, runājot pie cilvēciskajām izjūtām, personāls uzsver, cik ļoti svarīga ir radinieku līdzdarbošanās. Lai arī pasaules attīstītās valstīs šāda sociālā aprūpe ir vispār pieņemta kārtība, pie mums nereti joprojām skatās ar nosodījumu uz cilvēkiem, kas savus slimos radiniekus uztic specializētajām iestādēm. "Lai gan pamazām sabiedrības attieksme mainās," saka Sanita. Viņa piebilst, ka par savā nodaļā esošo slimnieku radiniekiem varot sacīt tikai labāko. Ir pat tādi, kas savējo apciemo vai ik dienas, paši palīdz nomazgāt, pagrozīt un paēdināt. "Bērnu rokām pasniegtajam ēdienam ir pavisam cita garša," viņa emocionāli saka.

Savukārt vientuļo cilvēku ikdienas dažādošanai ļoti noderētu brīvprātīgie. Vienu gadu nodaļā strādājusi meitene no Austrijas, savulaik nākuši arī Liepājas jaunieši, arī tagad ir ievadītas sarunas ar Jaunatnes centru par iespējamo sadarbību. Turklāt Sanita iesaka brīvprātīgi šajā nodaļā pamēģināt pastrādāt tiem jauniešiem, kas domā studēt medicīnu. Šāda palīdzība ļoti noderētu. Kaut vai lai pasēdētu pie slimo cilvēku gultas, palasītu avīzi, parunātos, ar ratiņkrēslu izvestu laukā, jo personālam tam laika neatliek.

Uzziņai

– Liepājas Reģionālās slimnīcas Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļā vienlaikus var uzturēties 25 cilvēki: par 20 vietām samaksā Sociālais dienests (cilvēkam pašam jāmaksā 1 procents no pensijas), 5 ir maksas vietas – maksa ir 12 latu par diennakti.
– Nodaļā strādā 17 darbinieki: medicīnas māsas un māsu palīgi.
– Sociālā dienesta apmaksātajās vietās ar domes Sociālā dienesta norīkojumu var nokļūt veci un vientuļi cilvēki, kā arī cilvēki, kuru piederīgie objektīvu iemeslu dēļ nespēj savus tuviniekus aprūpēt.

Kristīne Pastore,
"Kurzemes Vārds"

Medicīnas māsas palīdzei Intai Dreimanei slimnieku aprūpe ir ikdiena – to viņa veic ar lielu rūpību.