Ints Grasis
"Liepājas Vēstules"
– Kur biji 24. februāra rītā? Kādas bija tavas pirmās sajūtas?
– Ar jaunāko dēlu Bogdanu un sievu bijām mājās, bet vecākais dēls Dmitrijs jau ir pieaudzis, viņam 23 gadi, dzīvo kopā ar meiteni citur.
Zvanīja mūsu dēla Bogdana klases audzinātāja, šķiet, pēc pieciem rītā un teica: ”Mostieties, tas ir sācies. Jau bombardē Kijivu un Harkivu.”
Visi it kā to gaidīja, bet tik un tā bija šoks, tādas kā bailes. Jau tajā pašā dienā pa Sumiem braukāja krievu tanki. Pa mūsu Sumiem…
Tas ir neliels reģionālais centrs ar 260 tūkstošiem iedzīvotāju. Līdz Kijivai ir 330 kilometri, bet līdz Harkivai – 200. Un mēs, kā reiz, esam gandrīz pa vidu starp Ukrainas lielākajām pilsētām. Būtībā viņi vēlējās izmantot Sumus kā aizmugures zonu un doties tālāk uz Kijivu. Mūsu apgabala centrs atrodas 30 kilometrus no Krievijas robežas.
Bet es piedzimu mazā rajona centrā, kur pavadīju visu savu bērnību, skola vispār bija tikai septiņus kilometrus no Krievijas.
– Kad radās doma par došanos prom?
– Mums dīvainā kārtā vairākas nedēļas vai pat mēnesi vēl pirms kara bija tāda doma, ka varbūt tomēr vajadzētu kaut kur aizbraukt, kamēr ir tāds grūts periods, neziņa par to, kas notiks. Varbūt doties dziļāk Ukrainā, prom no robežas ar Krieviju? Taču bija arī šaubas, ko mēs tur darīsim un kā iztiksim bez mājām. Nekur nedevāmies.
Pastāvīgi lasījām ziņās, ka karam jāsākas 16., 20., tad 22. februārī. Zinājām, ka karš būs, jo paziņas un radinieki, kas dzīvo netālu no Krievijas robežas, ziņoja, ka pat Krievijas militārpersonas sacījušas, ka ”jābrauc 22. datumā”. Kaut kas laikam pamainījās, un viņi devās 24. februārī.
– Kad savām acīm redzi – sācies karš, tiek nogalināti cilvēki, sagrautas mājas, kā tikt galā ar emocijām?
– Pārdzīvo, kad redzi. Pats vēl kaut kā vari paturēt savas emocijas pie sevis, centies savaldīties. Bet, kad paskaties uz bērnu, kurš ir nemitīgās bailēs – viņš saraujas no katras kustības, no loga aizvēršanas vai no katras garāmbraucošas mašīnas skaņas… Tas ir tik grūti.
Kara sākumā Sumi regulāri notika apšaudes, bija aviācijas uzlidojumi. 6. marta uzlidojumā mums pāri lidoja divi bumbvedēji. Tā bija tāda traka rēkoņa!
Nometa vairākas bumbas tikai pāris kilometru attālumā no mums. Tajā dienā Sumu pilsētā aviobumbas nogalināja 22 cilvēkus.
Vienkārši mājā trāpīja bumba. Starp viņiem bija arī deviņi cilvēki no vienas ģimenes.
– Vai Sumos bija ielu kaujas?
– Jā, ielu cīņas bija, jo pilsētā ielauzās krievu diversantu grupas. Un ukraiņu teritoriālā aizsardzība mēģināja viņus atsist.
Pirmajās kara dienās, starp citu, saņēma daudz krievu gūstekņu. Viņi ieradās Sumos, pabraukāja pa pilsētu, daļa apmaldījās, daļa vispār nezināja, kurp lai dodas, daļa vienkārši apstājās – stulbi stāvēja un blisinājās. Vēlāk noskaidrojās, ka patiesībā viņiem nemaz nebija dota komanda, kas jādara, iebraucot pilsētā.
No garāmbraucošām mašīnām uz krievu tankiem un citu tehniku lidināja pudeles ar degmaisījumu.
Tanks apstājās, krievu karavīrs izkāpa pačurāt, un viņu vai nu snaiperis nošāva, vai mūsējie saņēma gūstā uz ielas.
Starp citu, pirmā gūstekņu apmaiņa šajā karā bija, kad četrus krievu karavīrus apmainīja pret četriem no Sumu teritoriālās aizsardzības.
– Vai doties bēgļu gaitās bija vienkārši?
– Jau pirmajās kara dienās meklējām iespējas, kā aizbraukt. Taču bija neiespējami, tas bija liels risks – kā krievu ruletē. Tie, kas devās ceļā, apejot Krievijas kontrolpunktus, varēja tikt apšaudīti un viņu mašīna pat pilnībā iznīcināta.
Tāds liktenis piemeklēja daudzas ģimenes, gar šosejas malu aiz Sumiem stāvēja iznīcinātas automašīnas.
Kādu dienu tomēr gribējām izbraukt. Jau sarunājām ar paziņām, ka viņi mūs izvedīs. Mums bija jāiebrauc rajona centrā, lai pārsēstos citā mašīnā. Un tieši tajā stundā tur brauca iekšā kolonna ar Krievijas kara tehniku.
Dievs deva iespēju manai ģimenei nesatikties aci pret aci ar šo kolonnu.
Sagaidījām humānā koridora pirmo dienu. Mums ir daudz studentu no Āzijas. Sumos ir četras universitātes. Starptautiskās instances pieprasīja, lai atļauj izbraukt studentiem. Pateicoties šim faktam, mēs jau agri kopā ar viņiem varējām doties prom.
– Brauci kopā ar abiem dēliem?
– Jā. Jāpaskaidro, ka man šī ir otrā laulība, vecākais dēls no pirmās laulības ir pilngadīgs, bet jaunākais ir no otrās laulības. Un mēs braucām visi kopā – es ar sievu un Bogdanu, arī vecākais dēls ar savu māti, manu pirmo sievu.
Devāmies uz Poltavu. 200 kilometrus braucām kādas astoņas stundas, jo viss bija vienos kontrolpunktos. Gar ceļmalu stāvēja arī krievu tanki. Ceļa sākumā netrūka nepatīkamu pārdzīvojumu.
Kādā brīdī krievu tanks vienkārši sāka šaut virzienā, kur cilvēki gaidīja iekāpšanu autobusā…
No Poltavas devāmies uz Kremenčuku, to pašu pilsētu, kuru jūlija beigās bombardēja. Tirdzniecības centrā, kuru regulāri apmeklējām, trāpīja raķete.
Kremenčukā pavadījām vairākas dienas. Bija jautājums, kurp tālāk? Pirmajai sievai ir maza meitenīte, kurai pastāvīgi nepieciešama mediķu palīdzība. Bija bail doties tālāk.
Viņi palika Kremenčukā ar vecāko dēlu, kurš no Ukrainas nedrīkst izbraukt, jo ir mobilizācijas vecumā. Bet mūsu ceļš tālāk veda uz robežu – Ļvivu.