Vai kaut reizi dzīvē ir gribējies kaut ko mainīt? “Nekad,” viņa, acīm mirdzot, saka, nedaudz sakautrējusies.

Neskatoties uz garajām darba stundām, Inesei pietiek spēka audzināt četrus dēlus un just līdzi viņu sasniegumiem sportā.

– Ko jums nozīmē šāds novērtējums?

– Tas ir neatsverami. Īpaši tāpēc, ka balsoja tieši vecāki. Nodaļā strādāju no 1991. gada, tie ir 32 gadi. Caur mūsu rokām gājuši tūkstošiem bērnu, un šāds novērtējums neapšaubāmi aizkustina.

Tas ir svarīgi, jo tādā veidā tiek novērtēts ne vien mūsu darbs, bet arī iedots stimuls tālākai darbībai. Uzmundrinājums, spēks.

Darbs ar bērniem nav viegls, papildus tam jāstrādā arī ar mammām, kuras pirmajā brīdī var būt apjukušas. Tad nu viņām jāparāda, jāizstāsta, ko un kā labāk darīt.

– Kad sapratāt, ka medicīnas ceļš ir īstais?

– Godīgi sakot, ļoti agri. Mamma stāstīja, ka trīs gadu vecumā es esot teikusi, ka būšu dakteris. Mērķis bija skaidrs, pēc 8. klases iestājos Medicīnas skolā.

Kad gāju praksē vecajā Bērnu slimnīcā, saskāros ar mazajiem bērniņiem un man bija skaidrs – jā! Gribu strādāt tieši ar šādiem maziņiem. Tik ļoti patika!

Tā nu aizgāju, sarunāju darba vietu jaundzimušo nodaļā. 1995. gadā bērnu slimnīca likvidējās, izveidojās bērnu prenatālais centrs, tad nu visi kolektīvi gājām uz turieni. Tā ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Labākas nodaļas nav.

– Kāpēc medicīnas māsa, ne dakteris?

– Jā, sapnis par ārstes karjeru pierima jau pašā sākumā. Kad biju maza, kādi seši gadi, nomira mans tētis. Mamma mūs ar brāli audzināja viena, un bija kā bija. Tas bija vairāk finansiālu jautājumu dēļ.

Šobrīd uz to atskatoties, neko nenožēloju, jo varu teikt atkal un atkal – man ļoti, ļoti patīk tieši tas darbs, ko es šobrīd daru. Visdrīzāk tas neraisīja vēlmi kaut ko mainīt vēlāk.

– Neonatoloģija – skan sarežģīti!

– Daudziem tā šķiet sveša un neskaidra joma, ko iepazīst vien tad, ja ar to nākas saskarties.

Kāpēc es izvēlējos tieši to? Manī bija tā apziņa – kas tad šiem bērniņiem palīdzēs, ja ne es? Man tāda iespēja ir, un es to varu izdarīt. Tāpēc tā bija mana vienīgā izvēle.

Prakses laikā gājām dažādās nodaļās strādāt, arī pie lielākiem bērniem, tomēr šī vieta bija manējā.

– Kas ir visgrūtākais šajā darbā?

– To īsti nošķirt nevar. Nākas strādāt kā ar bērnu, tā mammu, brīžiem tēti, ja mamma ir guļoša. Tā informatīvā daļa – kā mainīt pamperīti, kā barot ar krūti, paņem ļoti lielus laika resursus.

Un tad ir reizes, kad piedzimst 900 gramus smags bērniņš, kuram bijusi mākslīgā ventilācija, ar zondi barots, un, aizejot mājās, viņš ēd krūti – gandarījums ir milzīgs.

Tad ir apziņa – tavs darbs nesis augļus un devis iespēju mammai un bērniņam justies labāk.

– Ne visi stāsti ir tik veiksmīgi.

– Ir bijuši gadījumi, jā. Grūti tas ir, tomēr iekšēji ir ļoti jāsaņemas un jāapzinās, ka tas nav vienīgais bērniņš.

Vēl daudzi citi gaida mūsu palīdzību, tādēļ salūzt nedrīkst.

Ja pie viena bērna esam bezspēcīgi, mums jāturpina strādāt, jo palīdzība tajā brīdī kādam citam var būt izšķiroša. Viegli tas nav, bet saņemties ir iespējams.

Protams, ka tie gadījumi nosēžas atmiņā un visu laiku gribas domāt – ko varēja citādāk, kā varēja? Reizēm bērniņa stāvokli stabilizējam un tālāk viņš dodas uz Rīgu.

– Vai tiešām nav bijis lūzums, kad šķiet – viss, metu šo darbu pie malas?

– Ne reizi. Bet man ir doma, ka es varētu šobrīd kaut ko pamācīties klāt – ne medicīnisku.

Godīgi sakot nezinu, kas tas ir, bet gribētos kaut ko dvēselei. Iespējams, floristikas kursi vai kas cits. Laikam vēl neesmu tam nobriedusi.

– Kā ir mainījušās iespējas medicīnā šo gadu laikā?

– Vai! Tagad skatoties atpakaļ, liekas – bija drausmīgi: stikla šprices, metāla adatas. Ar tām dūrām vēnas, sistēmas pilinājām.

Tad humānajā palīdzībā no Zviedrijas iesūtīja pirmos lipināmos tauriņus, tas jau dzīvi atviegloja, lai gan adata bija jādur tāpat. Tagad ir katetri un skābekļa sistēmas.

Atceros, kad strādājām Bērnu slimnīcā un mums beidzās skābeklis, skrējām lejā, skrūvējām vaļā skābekļa balonus, bet, meitenes būdamas, nevarējām to izdarīt.

Kad “Pūtvējiņos” notika koncerti, puišus palīgā saucām, un viņi arī nāca. Kad Barona ielā bija policijas ēka, tad uz turieni arī meitenes skrēja pēc palīgiem. Visādi gāja.

Mammu nosēdina pie bērna, un viņai jāskatās – paliks vai nepaliks zils, ja kas, tad sauc.

Tagad ir fantastiski. Daudz jaunu iekārtu, jāmācās tikai visu to apgūt.

– Lai kā – šī ir nodaļa, kur dzemdētāja cer nenokļūt.

– Tā ir. Jaundzimušo patoloģijas un intensīvās terapijas nodaļa nozīmē, ka dzemdībās kaut kas gājis ne tā, kā gribētos, tad nu nokļūst pie mums. Tomēr mums ir iespēja palīdzēt šīm ģimenēm.

Daudzas mammas pēc tam ir teikušas – cik labi, ka mēs tomēr nonācām pie jums, jo pusi no tā, ko apguvām šeit, citur neiemācītos.

Protams, daudzas lasa grāmatas un internetā rakstīto. Es ieteiktu nelasīt. Jā, tur rakstīti vispārpieņemti standarti, kā būtu pareizi. Dzīvē tā nenotiek, ir dažādi kāzusi un citas neparedzamas lietas.

Iedrošinot jaunās ģimenes, sakām: mēs te esam 24×7, ja kaut ko nezināt, nāciet un prasiet. Palīdzēsim un pastāstīsim. Lai kā būtu, pie mums var justies droši.

– Vai tiešām neko negribētos mainīt darba rutīnā?

– Mēs te esam tāda savējo republika, fantastisks kolektīvs. Alga vienmēr varētu būt lielāka (smejas). Darba laiks arī ir tik pierasts – strādāju 24 stundas.

Jā, gribētos vairāk laika pavadīt ar saviem bērniem, jo neredzu viņus pusotru diennakti, kamēr viņi atgriežas no skolas. Lai gan viņi ir pieraduši pie šāda ritma.

– Arī mājās jums ir bērnu bariņš.

– Mums ir četri dēli, un vīram vēl ir vecāka meitiņa. Vai savu puišu vidū jūtos kā princese? (Smejas.) Drīzāk kā pavāre vai mājkalpotāja.

Piedevām pēdējie divi puiši mums ir dvīņi. Tas saucas – gribējām meitiņu, sanāca divi puiši.

– Kā jūs to visu pagūstat?

– Lielajam puikam ar vidējo ir diezgan liela vecuma starpība – astoņi gadi, vidējam no mazajiem brāļiem ir divi gadi starpā.

Domāju, ka savus plusus spēlē arī darbā iegūtās zināšanas, ļoti ātri spēju tikt galā ar visu, kas bija nepieciešams, kad viņi bija mazuļi. Kaut kā plūstoši viss ir gājis.

– Vai, ikdienā strādājot ar dzemdību traumām, neradās raizes par savu bērnu piedzimšanu?

– Jā, šīs zināšanas ne vienmēr nāk par labu. Kad gaidīju otro dēliņu, kurš man piedzima jau diezgan lielā vecumā, analīzēs parādījās iespējamība Dauna sindromam.

Protams, savu izraudāju un devos uz Rīgu, veicu amniocentēzi, kur parādījās, ka viss ir kārtībā.

Tomēr tas mēnesis, kad gaidi atbildi, ir ārkārtīgi mokošs, bez nerviem var palikt.

Paldies Dievam, viss bija kārtībā. Kad pirmais dēls dzima un mēs darba ikdienā redzējām dzemdībās izmantotos vakuumus un visu pārējo, vienīgā doma bija: lūdzu, lūdzu, nelieciet man vakuumu, labāk grieziet ķeizaru. Mēs visi uztraucāmies.

– Tik kuplu ģimeni bijāt izsapņojusi?

– Dvīņus es gribēju kopš bērnības, kā mamma man stāstīja. Gaidot pirmo dēlu, man bija ļoti liels vēders un es dakterim jautāju – nu, tur tiešām nav divi? (Smejas.) Beigās gan sanāca.

Sūdzēties nav par ko, puikas man ir fantastiski, trīs sportisti un mākslinieks.

– Viens no dvīņiem sportists, otrs mākslinieks?

– Jā. Nekad nebiju domājusi, ka dvīņi var būt tik ļoti atšķirīgi, bet viņi ir pilnīgi pretēji. Sākumā visi dēli gāja florbolā, bet jaunākais to darīja ar nepatiku.

Toreiz teicu – draudziņ, uz florbolu vari neiet, bet pēc skolas atnākot gultā gulēt nevarēs, jāatrod kas tāds, kas patīk.

Izvēlējās vizuālo mākslu un iet ar prieku. Tāpat kā man, viņam patīk kaut ko taisīt un ķimerēties. Tagad viņš mums Adventes vainagus sataisījis. Deviņgadīgam puikam, man šķiet, tas vairāk kā labi.

Kad bija pavisam mazs, māsai no pērlītēm taisīja rotaslietas un tikai prasīja, lai nopērk vēl un vēl pērles. Savu nišu viņš ir atradis.

– Pārējie florbolisti?

– Tā nu ir sanācis. Lielais gan šobrīd no florbola ir pagājis nost, jo studē Latvijas Universitātē sportu, tehnoloģijas un veselības mācību. Plāno nākotnē kļūt par sporta ārstu.

Vēl jau mūsu aizraušanās ir ātrumlaivas. Lielais dēls brauc GT30 klasē, vidējais GT15 klasē. Galvenā atšķirība ir zirgspēkos.

Tā ir sporta laiva, motors un viens vienīgs gāzes pedālis. Braucieni notiek trasēs, kur jānobrauc zināmi apļi.

– Kā ir mammai noskatīties, ja dēls sēž laivā ar gāzes pedāli?

– Zinu, ka citas mammas nevar skatīties, bet man ir pretēji. Gribu redzēt katru sīkumu, tāpēc skatos visas sacensības.

Protams, uztraukums ir liels, īpaši pēc tam, kad vecākais dēls Aizkrauklē cieta avārijā un tika vests uz Bērnu klīnisko slimnīcu. Turklāt tas viss notika manā dzimšanas dienā.

No tās dienas sakām, ka dēlam otrā dzimšanas diena ir vienā dienā ar mani.

Bija smagi, bet abi psiholoģiski to pārvarējām. Viņš, protams, gribēja startēt jau nākamajās sacensībās, ko es neļāvu. Viņš bija ļoti dusmīgs. Pēc tam jau viss turpinājās.

Trešais jau arī prasās pēc laivas, bet finansiāli tas ir dārgs prieks. Katram vajag savu laivu, jo motori atšķiras.

– Jūs ar vīru arī esat adrenalīna cienītāji?

– Vīrs agrāk brauca ar ātrumlaivām, droši vien tas dēliem no viņa. Lai gan, kad bijām jauni, es viņam teicu – mani bērni nekad ar tādām nebrauks (smejas). Dzīvē notiek citādi.

Pati arī esmu izbraukusi, bet man ļoti nepatika. Visu laiku ir sajūta, ka tu brauc ar veļas dēli. Es esmu rokdarbniece, patīk šūt, adīt, tamborēt.

– Kā ceļi saveda jūs kopā?

– Vai! Tas bija tik sen! Bijām pie draugiem, tas bija tieši Ziemassvētku laiks. Gājām ar draudzeni uz koncertu, iegājām pie viņas iedzert kafiju, un kaut kā tur ar draugiem parādījās arī nākamais vīrs.

– Ceļošana arī ir viena no jūsu ģimenes kaislībām?

– Jā, visbiežāk gan tas ir sacensību fonā. Kur notiek sacensības – to vietu apskatām. Pēdējos divus gadus tā sanāk Itālija, bijām arī Polijā, vēl šur tur. Brīvais laiks tiek novirzīts bērnu izaugsmei. Viņi to novērtē. Tas ir jūtams.

– Kāda jūs pati bijāt bērnībā?

– Aktīva, gāju vieglatlētikā, tenisā. Patika ciemoties Mazsalacā pie omes, tur mācījos šūt. Vasaras drēbes jau varēju pati sev uzdiegt.

Vecāki gan ar medicīnu saistīti nebija, bet atceros, ka tētis daudz slimoja un slimnīcā biju biežs viesis. Tas arī bija tas laiks, kad pieņēmu lēmumu būt par mediķi. Lai gan gribēju arī skolotājas amatu apgūt.

Īstenībā šobrīd to pat nedaudz izdodas īstenot, praksē ar meitenēm vai vecākiem stāstot visu nepieciešamo.

– Kā Eglīšu ģimene svin Ziemassvētkus?

– 24. decembrī ik gadu braucam pie vīra mammas. Šobrīd viņa palikusi viena pati. Un tad jau mājās. Dekorējam visu, vainagus paši pinam, ļaujam bērniem dekorēt, iesaistīties. Dāvanas bez dzejolīšiem neviens pie mums nedod.

– Vai pati vecītim jau iečukstējāt ausī, ko gribētos?

– Paklausīgus bērnus un veselību visiem. Pārējais pienāksies tad, kad būs īstais brīdis. Jā! Galvenais abām mūsu mammām stipru veselību, tad viss būs labi.

Vizītkarte

• Dzimusi Liepājā.
• Kopš 1995. gada strādā Liepājas Reģionālajā slimnīcā, Jaundzimušo patoloģijas un intensīvās terapijas nodaļā.
• Īsu laiku strādājusi Jūras spēku lazaretē.
• Izglītību ieguvusi Liepājas Medicīnas skolā;
• Ģimene: vīrs Vilnis, dēli – Renārs, Miķelis, Kārlis un Krišs.
• Hobiji – rokdarbi, ceļošana un līdzi jušana bērniem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.