– Spēlēju vairākos teātros, taču sakrita tā, ka uz Liepājas pirmizrādes laiku citur izrādes nebija ieliktas repertuārā.

Protams, ir sarežģīti izskraidīt kaut vai uz Valmieras teātri. Piedevām es nedzīvoju Rīgā, bet nedaudz ārpus, sanāk vēl ar vilcienu braukt līdz Rīgai, ceļš ir krietns. Tomēr es iemanījos ceļā mācīties tekstu, lasīt grāmatu vai skatīties filmu. Arī vienkārši pagulēt.

Jāsaka, ka tekstu mācīties man vislabāk patīk pastaigājoties vai skrienot.

– Vai Liepājā jau radušies maršruti, kuros kustībā tekstu apgūt?

– Jā! Standarts ir tas, ko ikviens, kas nedzīvo pie jūras, nelaidīs garām, protams, uz jūru. Otrs ir uz Liepājas ezeru, uz Zirgu salu. Ļoti patīk, ka tur ir vientulība, īpaši darbdienu rītos.

Man patīk arī centrā klīst pa mazajām ieliņām.

Liepāja ir ārkārtīga skaista, es šarmējos no ieliņām, mājām.

Protams, nezinu, kā cilvēki tiek galā ar saimnieciskajām lietām. Skatos, ka daudzas kafejnīcas ir sezonālas, jo pašlaik ir ciet, gaida vasaru.

Koncertzāle jums ir brīnišķīga! Uz koncertiem tur nav iznācis aiziet, bet uz izrādēm mazajā zālē.

– Biji arī iepriekš paviesojusies Liepājā?

– Jā, mēs ar vīru pirms pandēmijas tā darījām, ka atbraucām uz divām dienām. Katru vakaru gājām uz Liepājas teātra izrādēm, pa dienu vienkārši blandījāmies riņķī.

Pagājušā vasarā bijām ar bērniem, taču metām lielāku līkumu un šeit vienu dienu pabijām.

– Tātad Liepājas teātris tev jau bija pazīstams.

– Esmu te bijusi ar Valmieras teātri. Nemaz tik sena neesmu, bet nevaru atcerēties, ar kuru izrādi.

Mani ļoti iepriecina Liepājas teātra repertuārs, daudz ko noskatījos pašreizējā iestudējuma pirmajā posmā, kad vakari bija brīvāki.

– Kā bija iejusties starp mūsu aktieriem?

– Viss kārtībā, šī ir tāda profesija. Esmu pa daudziem Latvijas teātriem staigājusi, tāpat filmēšanas. Kāpēc lai nenotiktu satikšanās, ja visi ir profesionāli cilvēki.

Tomēr – kad mūs uzņēma, es skaitījos Valmieras kursā. Valmieras teātrī nospēlēju tikai gadu, bet sajūta tur bija kā mājās.

Kad jau biju prom, bet atbraucu un paliku pa nakti izrāžu dēļ, negāju uz kopmītnēm, bet nakšņoju teātrī uz kušetītes.

Kroders bija blakus grimētavā. No rīta gājām katrs uz savu tualeti mazgāt mutes.

– Liepājas teātrī nemēģināji nakšņot?

– Nē! (Smejas.) Varbūt pēc izrādēm gaidīšu agro vilcienu.

– Parunāsim par izrādi. Nosaukums ir “Māja, kurā vīriešiem ieeja ir aizliegta”, bet uz plakāta ir divi vīrieši. Tas tā mulsinoši, turklāt žanrs ir “maiga ironija par sievietēm”.

– Laikam tas ir tas āķis, ka bez vīriešiem tomēr nevar. Es to uztveru kā mīklu, pavedienu. Tas būtu pētāms fenomens, ko dažādām skatītāju grupām, arī dzimumiem izraisa izrāžu afišas.

Man ir bijis tā, ka aizeju uz izrādi un man šķiet, ka plakāts nav bijis precīzs. Bet tas nav par šo izrādi!

– Kas ir tava varone šajā noslēpumainajā mājā?

– Esmu viena no sievietēm, kura mēģina vispirms dzīvot, pēc tam noslēgties un tad atkal dzīvot. Šīm sievietēm katrai ir sava dzīves pieredze, kas bijusi ne tik pozitīva, viņas ir sanākušas kopā.

Tomēr vienmēr atrodas spraudziņa, pa kuru ielien trigeris, kas ir vēl viena sieviete ar savām idejām, un tad viss uzsprāgst.

Es domāju, ka ne tikai dažādiem dzimumiem, arī politiskajām partijām, reliģiskajiem novirzieniem vajadzētu vairāk iedziļināties tajā, kas notiek citās sabiedrības daļās, par ko tur cilvēki uztraucas, ko domā.

Ja mēs viens par otru vairāk interesētos, bet ar izpratni, ne ziņkārību…

– Ieklausīšanās un izpratne pašlaik ir aktuālākas nekā jebkad. Vai arī tu izjūti sabiedrības sašķeltību?

– Tagad ir tas modernais vārds “burbulis”, un es domāju, ka mēs katrs dzīvojam savā salīdzinoši noslēgtā sabiedrībā. Tāda ir arī teātris.

Jau sen, taisot kādu izrādi, pēkšņi sapratām, ka mēs varam tikai no laikrakstiem iztēloties – ā, nu, laukos dzīvo tā… Bet patiesībā, lai to saprastu, vajag turp aizbraukt un dzīvot pēc tiem noteikumiem.

Manu paziņu lokā viss ir kārtībā, visi ir cilvēciski draudzīgi.

Protams, presi lasīt pašlaik ir nepatīkami un daudzreiz arī nejēdzīgi, jo mētāšanās ar viedokļiem vēl veicina apjukumu un sašķeltību.

– Jaunais Rīgas teātris tieši to arī darīja – gāja laukā no sava burbuļa pie īstiem cilvēkiem.

– Jā, pirmais darbs bija “Latviešu stāsti”, kuram mēs intervējām cilvēkus. Tas bija tāds slidens pasākums ētikas dēļ, jo skaidrs, ka tas, kas ir sensacionālāks, dzeltenāks, skatītājiem labāk apēdas, tas ievelk.

Es biju ļoti kautrīga intervētāja, bija sarežģīti to darīt. Tēma bija pikantāka, varone bija striptīzdejotāja, par to ikdienā nerunā.

Būšana citā sabiedrībā, mēģinot atrast un izcelt zemūdens akmeņus, vienmēr rada ētiskus jautājumus.

– Vienkāršāk ir lasīt lugu un atveidot tās varoni?

– Jā, jo esi spiests veidot tēlu, pieturoties pie uzrakstītā. Tāpēc jau teātros vajag spēlēt pasaules dramaturģiju – tīri aktiera muskuļu dēļ tas ir svarīgi.

– Pašlaik daļa lielās klasikas ir divdomīgā stāvoklī, daudzi uzskata, ka Čehovs un Dostojevskis uz kādu laiku jāliek malā. Ko tu domā par to?

– Nav tā, ka par to lauzu galvu, bet skaidrs, ka jautājums pienāk tuvumā. Braucu vilcienā, man pretī sēž krievu pāris un sarunājas. Un es domāju par to, kurā pusē viņi ir? Režīma pusē vai Latvijai pievienojušies.

Nedomāju, ka ir jāslauka ārā grāmatas un dziesmas, ir jāatrod robeža, nevar visus kārt stabā. Taču jūtīgumu ļoti labi saprotu.

Tajā vilcienā es prātoju par to, ko darītu, ja krievu pāris kaut ko pateiktu. Taisīju savu dramaturģiju, ko un kā es viņiem skaidrotu.

Bet, jā, iedomājoties tagad “Brāļus Karamazovus”, man daudz kas liekas slimāks, nejēdzīgāks. Agrāk to pieņēmu ar smaidu – krievu dvēsele, re, kā viņi var! Šobrīd man tas ir pagriezies citādi, runa ir par netikšanu galā, par to, ka ej un stiedz iekšā, neej uz priekšu. Tīri cilvēcīgi nevar tā dzīvot!

Es palasu vēstures grāmatas, paklausos lekcijas, man liekas, tas ir tīri ģenētiski, jo visos laikos slaktēts. Kā nāk jauna iekārta, vecos nost! Visi, kas bijuši pret režīmu, tiek noslaucīti. Liekas, cilvēces vēsture ir kara vēsture.

– Bet ne vienmēr karš ir tik tuvu. Kā tu kā sieviete, māte jūties šajā situācijā, kad ģimenes apsver domu braukt prom uz drošāku reģionu?

– Esmu par to domājusi, bet zinu, ka droši vien nepaņemtu bērnus azotē un neaizvestu. Taču esmu no “nepatriotiem”. Ja kas notiktu, es laistos un gribētu, lai mans vīrs arī mūk. Nopietni, godīgi saku.

Ārkārtīgi apbrīnoju, ka var savas dzimtenes labā cīnīties, bet neesmu droša, ka es ietu, jo man ir bērni.

Arī agrāk, lasot un skatoties filmas par pasaules kariem, esmu domājusi par to, ka neesmu droša, vai es būtu tas cilvēks, kurš izmitinātu un barotu mežabrāļus, paslēptu ebrejus… Ļoti novērtēju, ka cilvēki to darīja.

– Tev bijusi iespēja filmēties “Likteņa līdumniekos”, filmā, kas atklāj mūsu sarežģīto vēsturi caur vairākām paaudzēm. Vai cilvēki joprojām tevi ar to saista?

– Jā, daudzi. Agrāk man likās, ka tie ir cilvēki gados. Rīgā dzīvoju pie Matīsa tirgus, gāju turp, un man biezpieniņu vairāk iebēra (smejas). Interesanti, ka tagad jaunāki cilvēki ar mani grib parunāties vai saka atzinīgus vārdus par filmu.

Šobrīd pati esmu tajā vidus posmā, kad Mirgas lomai man krāsoja sirmus matus. Man ir 45 gadi, Mirgai bija apmēram tas vecums.

Atceros, kā prasīju Kasparam Znotiņam, vai viņa tagad tā kā atspiežas, jo ir grūtāk piecelties, ir fizisks sagurums? Tagad tas liekas tik smieklīgi!

Filmēšanās bija liels piedzīvojums, tur aizgāja kādas trīs vasaras. Pirmo vasaru dzīvojāmies kopā es un trīs puikas – Intars Rešetins, Ainārs Ančevskis un Egils Melbārdis, vēlāk jau mūs izsēja.

– Kas ir šīs filmas fenomens, ka to skatās un mīl gadu desmitiem?

– Man tas ir negaidīti. Mamma pasaka, ka filmu atkal rāda, uz ielas nāk klāt cilvēki un stāsta – jūs atkal rāda! Domāju, ka pamats ir režisore. Arī scenārijs, bet Virdžīnija Lejiņa ir ļoti pilnasinīgi stāstu parādījusi. Plus tā ir mūsu tautas vēsture.

Es šobrīd īsti nevaru paskatīties filmas, ir kaut kāds sagurums. Paskatos trešdaļu – ir laba, bet laikam nē.

Tāpēc jau pašlaik gan Holivudā, gan Latvijā ražo vēsturiskās filmas, jo ir reāls pamats, uz ko balstīties, cita piesaiste. Tas ir spēks. Domāju, ka tā ir atslēga “Likteņa līdumnieku” panākumiem.

– Arī teātris pašlaik daudz pievēršas mūsu vēstures pārvērtēšanai.

– Domāju, ka tas ir vērtīgi. Arī literatūrā. Bija jau lasīts, kā veda prom ebrejus, bet tieši no daiļliteratūras, no “Svina garšas” vizuāli tā bilde uzrakstījās. Grāmatas man izraisa konkrētāku “bildītes rašanos”.

Pēdējā laikā gan lasu maz, tas saistīts ar ikdienas pienākumiem, bērniem.

– Cik gadu tagad puikām?

– Septiņi un deviņi. Ja ir brīva diena, tad varu palaist omi, vajag vadāt, laiks ir saraustīts.

– Pastāsti, kā klājas “Willa teātrim”! Ne jau daudzas ģimenes nodibina savu teātri, kur atkal satikās no darba atbrīvotie Jaunā Rīgas teātra aktieri.

– Klājas citādi nekā lielajiem teātriem, jo mehānisms balstās, es teiktu, tikai uz mūsu direktoru Kalvi Lasmani. Jo es tāds ģenerators neesmu.

Bērnu izrāde “Augusts, zupas neēdājs” bija nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai, tas bija priecīgs notikums.

Mums ir cieši jāiekrampējas idejā un jāiet tālāk. Savs skatītājs mums ir, lai gan nevaru viņu līdz galam noformulēt, dažbrīd patīkami pārsteidz.

Divas kundzes gribēja nākt uz izrādi novembrī, bet nejauši ieradās mēnesi iepriekš. Viņām bija ap 80 gadiem. Abas aizgāja vīnu dzert, viena otru stutēdamas pa kāpnēm.

Pēc tam domāju, ka vajadzēja taču paprasīt, no kurienes viņas uzzināja par mūsu teātri. Reklāmu nevaram atļauties, stāstām par sevi sociālajos tīklos. 

– Vai brīvmāksliniece reizēm neilgojas pēc “lielā” teātra?

– Jā, šeit ir ārkārtīgi ērti, jo katram ir savs pienākums. “Willa teātrī” ierodamies agrāk, jo jāpiekopj, jāsakārto tērpi. Grūti sabīdīt mēģinājumus, ja visi ir ārpusštata cilvēki.

Taču nezinu, vai dēli mani tik bieži satiktu, ja es strādātu lielajā teātrī. Ģimenes cilvēkiem tas ir diezgan sarežģīti.

– Vai ar laika atstatumu esi samierinājusies, ka bija jāaiziet no Jaunā Rīgas teātra?

– Mēs par to atlaišanu pat gribējām ironisku izrādi taisīt. Taču katram sākās savi projekti. Domāju, ka viss ir kārtībā. Bija pareiza tā šķiršanās, lai arī nenotika forši. Visi esam savā profesijā, dzīve turpinās.

– Vai tev ir hobiji ārpus teātra?

– Hobijs lielā mērā ir mans darbs. Ļoti patīk būt dabā, ceļot kaut vai desmit kilometru rādiusā. Mums patīk braukt ar divriteņiem, arī Kārļa Kazāka “Velomūzikā” esam piedalījušies.

Patīk viss, ko var darīt ārā, – peldēt, skriet.

– Un tev ir dārzs.

– Tas man nepatīk. Dārzs ir ļoti maziņš, stādu tur ķiplokus. Ziemas ķiploki ir vislabākie. Otra dobīte ir sviesta pupiņām, kas man ļoti garšo. Zemenes turēju puikām, lai viņi redz, ka tās dārzā aug.

Tas arī ir mans maksimums, stādu tikai to, ko var apēst. Puķu man nav.

Šausmīgi nepatīk zemes darbi, tie nedod spēku.

Man patīk pašas gatavots ēdiens, jo tad labi jūtos. Bet tā, lai var pagatavot pusstundā.

Vizītkarte

Inga Alsiņa-Lasmane

• Dzimusi 1979. gadā Cēsīs.
• Studējusi LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē, pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmiju kā dramatiskā teātra aktrise.
• 2004. gadā atzīta par labāko jauno skatuves mākslinieci.
• Lomas filmās “Ziemassvētki džungļos”, “Izlaiduma gads”, “Sapņu komanda” u.c.
• TV seriālā “Likteņa līdumnieki” atveidoja Mirgu.
• Kopā ar vīru Kalvi Rīgā nodibinājusi “Willa teātri”.
• Ģimenē aug divi dēli.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.