liepajniekiem.lv
Tikai mierīgi!
Tallinas ostā, Admiralitātes baseinā, astoņi liepājnieki marta sākumā startēja 25, 50, 100, 200 un 450 metru distancē dažādos peldēšanas stilos.
“VeloRoni” pārstāvēja Inga Krivcova, Līga Rozenšteina, Una Niedre, Zane Dambīte, Jolanta Puļķe, Sanita Šube, Artis Konopackis un Guntars Jēkabsons.
No Latvijas kopā bija reģistrējušies 32 dalībnieki.
Inga jau bijusi uz vairākiem čempionātiem.
“Jebkurā gadījumā tas ir pacilājums, tas ir patriotisms, kad redzi daudzos karogus un cilvēkus un ej ar Latvijas karogu – pārstāvi savu valsti un pilsētu,”
viņa saka.
Ziemas peldēšanas sacensības ir demokrātiskākas, pieejamas jebkuram, jo nav jāiziet atlase.
“Cilvēki pēc 60, pēc 70, kas visu mūžu varbūt ir roņojuši, bet nav peldētāji, tomēr ir atbraukuši, ir laimīgi, smejas. Tāpēc man patīk roņu sacensības, ka tur ir sportisti, kuri cīnās par sekundes simtdaļām, un ir tie, kas 25 metrus čunčina divas minūtes. Visi viņus atbalsta, cilvēks ir lepns un laimīgs, jo varējis to izdarīt.
Latvijas sacensībās ir divas dāmas, kas ar kruķīti aiziet līdz āliņģim, un viņām palīdz iekāpt iekšā, bet viņas savos 80 gados peld. Tas dod sparu un motivē mācīties peldēt,” saka biedrības vadītāja I. Krivcova.
Una vienīgā nopietni nodarbojusies ar peldēšanu, pārējie ir amatieri, kas pieslēgušies sportam pieaugušā vecumā, pauž Inga.
“Es braucu pēc rezultāta un parādīju necerēti labus rezultātus, pašai par brīnumu.
Nolažojos pirmajā startā, bet sestais rezultāts kopvērtējumā nav slikti,” stāsta sportiste.
Atšķirību peldējumam aukstā ūdenī viņa 25 m distancē nav izjutusi, jo tās ir 17–18 sekundes, uz kurām koncentrējas.
“50 metros gan sajutu, ka pēdējos desmit metros vairs neklausa ne rokas, ne kājas, gāja kā palēninātā filmā,” atminas peldētāja.
G. Jēkabsons un A. Konopackis peldēja garās distances – 100, 200 un 450 metru.
Artis bija pirmais no “VeloRoņa” un Tallinā šoreiz arī vienīgais Latvijas 450 metru peldējumā, veicot distanci 10:30 minūtēs.
Pirms starta viņam bija saruna ar spāņu kundzi, kurai ir 70 gadu un kura peldot kilometru 0 grādu ūdenī. Inga norāda, ka seniore ļoti iedrošināja Arti.
Distancē viņš domājis, ka varētu taču daudz ātrāk peldēt, bet atcerējies, ka ome teica – mierīgi, mierīgi!
Artis šo distanci gribējis peldēt jau pirms trim gadiem, bet procesu pārtrauca kovids.
“Ļoti nopietni trenējos. Šogad visu ziemu Beberliņos bija ledus, jūrā krasts apsalis, īsti nevar ieiet. Attapos, ka divas nedēļas līdz čempionātam.
Cēlos agri no rīta un braucu uz jūru, peldēju rītā un vakarā.
Tad Beberliņos vidus atkusa, iezīmēju sev maršrutu un peldēju. Sākumā nebija viegli, sāku ar 200 un pamazām liku metrus klāt,” pastāsta peldētājs.
Mājās bija grūtāk pieveikt garo distanci, bet Tallinā – kaut kā ļoti viegli.
“Aizgāju uz startu, zināju, kas man jādara, visu biju pārdomājis. Nopeldēju un bija liels gandarījums, ka esmu to paveicis,” saka A. Konopackis.
“”VeloRonis” ir kā otra ģimene, kur viens otru uzpasē un rūpējas. Tas iedod pievienoto vērtību.”
Kā dziesmu svētki
Vairākām Liepājas ronēm pasaules čempionāts bija pirmais ziemas starts. Zanes moto esot – ja tev kaut ko piedāvā, tad piekrīti, kaut arī to nemāki!
“Pēc nopeldētās distances bija tāds atvieglojums un eiforija! Emociju mikslis ir ārkārtīgs. Pirms sēsties uz starta gaidītāju sola, staigāju pa dalībnieku telti, un man uznāca riktīgs raudiens.
Apkārt tik daudz cilvēku, un šeit esmu es no Latvijas, tas ir kaut kas prātam neaptverams.
Pēc finiša bija apmulsums no tā, ka viss tik ātri beidzās,” stāsta Z. Dambīte.
Viņa saka paldies peldēšanas trenerēm – Unai, Ingai un Viktorijai Knesei, kas devusi lielu ieguldījumu.
Sacensību gars motivēja Jolantu, kura iemācījās peldēt tā, ka 25 metrus paveic mazāk nekā minūtē, uzsver I. Krivcova.
“Sākumā man patika roņu pulciņš – cilvēki, kas paši vēlas līst ledainā ūdenī. Tas bija lieliski un interesanti. Man patika Ingas trenēšana un domas lidojums, ka es pat nepamanīju, ka biju pieteikta čempionātam,” smaida J. Puļķe.
“Katra šūniņa bija pārņemta ar to, ka tur biju, bet tad attapos un teicu Ingai – ārprāts, tu mani divos mēnešos uztrenēji, lai es varētu peldēt, ieliekot ūdenī galvu.
Man bija pārsteigums un gandarījums pašai par sevi, ka izdarīju un sanāca.”
Sanita piedalījās peldējumā bez laika kontroles un nu piesauc teicienu, ka jānožēlo to, ko neizdarīji. Tagad arī viņa esot gatava mācīties pareizi peldēt.
“Lai arī es nezinu, kas ir krauls un kas ir brass, sapratu, ka pilnīgi mierīgi varēju peldēt uz laiku,” viņa pauž.
“Tas mirklis bija tik īss, ka salīdzinu ar šampanieša malku ar burbulīšiem, bet piedzīvojumiem bagāts. Sajutos īpaša, jo peldēju viena pa visu lielo baseinu, līdzjutēji kliedza “Sa-ni-ta!”” Inga papildina, ka komandas juta līdzi savējiem, bet tad, kad savējie nepiedalās, vairs nav svarīgi, vai celiņā ir šveicietis vai argentīnietis, visi bļauj līdzi un atbalsta.
Vispacilājošākais roņiem bijis pasaules rekorda peldējums – odziņa visam čempionātam, vienojošs pasākums.
“Bijām domājuši, ka Liepājas cepurītes tumsā spīdēs, taču izrādījās, ka tām vajag spilgtāku gaismu virsū. Pasākums beidzās pāri pusnaktij, jo ikviens izbaudīja šo vēsturisko peldi.
Atmosfēra bija neaprakstāma! Kā dziesmu svētki, ar dziesmām, dejām, jautrību un jaunām draudzībām,”
stāsta Inga.
“VeloRonis” lepojas ar Dienvidkurzemes novada sportistu Juri Andžānu, kuram divas medaļas.
“Latvijai kopā ir desmit medaļas, esam 11. vietā esam starp 40 valstīm,” lepojas I. Krivcova.
Šogad 23. novembrī Liepājā notiks Latvijas ziemas peldēšanas čempionāts. Roņi smej, ka Tallinā uz to uzaicinājuši puspasauli.
Pēc diviem gadiem pašiem jābrauc uz Somiju, pasaules čempionāts notiks Oulu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
