liepajniekiem.lv
Jāmācās no citu kļūdām
Dienvidkurzemes novada pašvaldības Attīstības un uzņēmējdarbības daļas projektu vadītāja Gita Golubova norāda, ka līdzfinansējuma programmas mērķis ir nodrošināt Aizputes, Durbes un Grobiņas pilsētu vēsturisko centru un novadā esošu ēku, kas iekļautas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, saglabāšanu un attīstību.
Viņa pastāsta, ka šis ir otrais gads, kad tiek īstenota šāda programma.
“Pirmajā konkursā saņēmām 15 vai 16 pieteikumus, bet līgumus par darbu realizāciju noslēdzām ar 12 kultūras pieminekļu īpašumiem.
Šobrīd viss vēl notiek un mēs regulāri saņemam arī atskaites par darbu realizāciju,”
stāsta G. Golubova.
Kultūras mantojuma saglabāšanas speciālists un būvarheologs Juris Zviedrāns savukārt vairākkārt uzsvēra, ka pirms jebkādu darbu uzsākšanas ir svarīgi visu kārtīgi pārdomāt. Esot liels informācijas un zināšanu trūkums, bet to varot viegli labot.
Atliekot vien pakonsultēties ar zinātājiem un savus jautājumus atrisināt laikus – pirms neapzināti sabojāts kāds kultūrvēsturisks objekts.
“Vajag pieaicināt cilvēkus, kas pastāstīs praktiskās lietas.
Tad mēģināt sakontaktēties ar profesionāļiem un veidot vidi, kas ir draudzīga gan pašam, gan ēkai, gan kultūras mantojumam. Vajag vairāk runāt, vairāk skatīties piemērus un nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem,” viņš pamāca interesentus.
Nezina, ar ko sākt
Viena no semināra apmeklētājām bija Embūtes Tūrisma informācijas centra vadītāja Dina Ziemele, kura šobrīd esot krustcelēs ar vienu no Embūtes muižas ēkām.
“Viena kompleksa ēka ir restaurēta, bet blakus ir arī viens graustiņš, ar kuru gribu kaut ko iesākt. Šobrīd taustos, meklēju, ko darīt, lai to atjaunotu.
Tā lielākā sāpe, ka ēka redzami iet bojā.
Jumts arī iekritis. Nojaukt līdz pamatiem varbūt būtu tas vienkāršākais, bet ir arī pielietojuma idejas,” viņa norāda, ka vēl ir jāsaprot, vai viņas sapnis par funkcionējošu ēku maz ir iespējams, tāpēc pašlaik neko par turpmākajiem plāniem nesola.
Arī Elīna Medene, kurai pieder daļa no Kazdangas dzirnavām, ieradās, lai smeltos iedvesmu saviem turpmākajiem plāniem. Viņu šobrīd nomāc situācija ar kultūrvēsturiskā objekta jumtu.
“Otra puse pieder pašvaldībai, kas savukārt to iznomā. Viņu puses jumtā ir ielikts sarkans plastikāta lāpījums. Inspekcijas sūta vēstules, bet lietas labā nekas netiek darīts.
Manuprāt, tas ir pilnīgs noziegums – tā skatu izbojāt.
Tā puse tiešām tur brūk un jūk, pat bail iedomāties, kas notiek zem jumta,” E. Medene atzīst, ka dzirnavu liktenis ir sarežģīts, jo iesaistīti divi īpašnieki.
Viņa neslēpj, ka otra apsaimniekotāja nolaidības dēļ nevēlētos palikt bez ēkas otras puses.
“Seminārs man arī atgādināja, ka, lai es varētu kaut ko sākt plānot, mums ir jāveic arhitektoniskā izpēte visā ēkā,” sieviete norāda, ka jumta nomaiņai varētu būt nepieciešams kāds lielāks Eiropas projekts, tāpēc par to sāks domāt vien nākamgad.
Šobrīd viņa kopā ar vīru plāno dzirnavās attīstīt tur esošo kafejnīcu “Kazbārs” un iekštelpās izveidot restorānu.
Tāpat ir nepieciešams nomainīt ēkā esošos plastmasas logus uz autentiskiem koka logiem.
Neizvēlas vieglāko ceļu
Lielai daļai no pasākuma apmeklētājiem jau ir bijusi iepriekšēja pieredze ar kādas senākas ēkas atjaunošanu. Taču aizputniecei Aijai Dravniecei šis ir kas pilnīgi jauns.
Dravnieku ģimene pirms gada uz Aizputi pārvācās no Īrijas un, sapņojot par savu ģimenes māju, iegādājās Kalvenes ielā 40 esošo ēku.
Šobrīd nams nav apdzīvojams – tajā nav nedz ūdens, nedz kanalizācijas, kā arī grīdā esot lieli caurumi.
“Pašlaik dzīvojam manas mammas mājā, bet cenšamies pēc iespējas ātrāk atdzīvināt savu jauno īpašumu.
Īstenībā mēs ēku nopirkām, to nemaz neredzot, bet jau pieļāvām domu, ka nāksies padzīvot kur citur,”
atklāj A. Dravniece.
“Zinām, ka māja pastāv kopš 1885. gada, taču vairāk informācijas neesam atraduši. Pašlaik arī mēģinām saprast, vai ēka maz ietilpst pilsētas kultūrvēsturiskā centra teritorijā.
Seminārā biju ļoti pārsteigta, ka ir karte, kurā tiek uzrādīta šī teritorija, jo vairākos avotos ir norādītas dažādas šīs teritorijas robežas. Manuprāt, kartei vajadzētu būt pieejamai arī pašvaldības mājaslapā, lai tā ir viegli pieejama visiem.”
A. Dravniece smejot atklāj, ka ar vīru jau pirms ēkas iegādes esot kopīgi nolēmuši, ka labprāt kļūtu par “graustu miljonāriem”.
Apzinoties ēkas patieso stāvokli, abi nolēma iesaistīties arī Aizputes Renesanses biedrībā, kur smēlušies iedvesmu pētīt ne tikai restaurācijas iespējas, bet arī pašvaldības sniegto atbalstu.
Pašlaik gan viņi vēl nav pārliecināti par to, vai maz var kandidēt uz atbalstu, ja nams tomēr atrodas vien uz pilsētas kultūrvēsturiskā centra robežas.
“Tāpat uzzināju, ka ir jāveic arī ēkas arhitektoniskā izpēte, kas var aizņemt zināmu laiku.
Pat tik elementārai darbībai kā jaunu logu ielikšanai ir nepieciešami papīri.
J. Zviedrāns gan teica, ka pietiktu ar atzinumu, ka es neko nebojāju, bet pašvaldības darbinieki apgalvo, ka vajag lielo izpēti. Grūti saprast, kam ticēt,” norāda aizputniece.
Sieviete atzīst, ka nav arī vēlmes gadu gaidīt līdz kaut kādam slēgumam, ja tai pašā laika periodā varētu paspēt logus jau nomainīt.
“Esmu nedaudz vīlusies, jo gribēju vairāk saprast par finansējumu, par to, vai mēs maz varētu ko saņemt. Man šķiet, ka to dažu slaidu bija par maz tādiem parastiem iedzīvotājiem, kuriem šis ir kas pilnīgi jauns.”
Lai gan šobrīd ģimenei vēl nav skaidrības par iespējām saņemt finansiālu atbalstu no pašvaldības, viņiem jau top projekts, kas paredz dažu sienu pārplānošanu.
“Ēkas kadastrā ir reģistrēti astoņi dzīvokļi, bet mēs to gribam pārtaisīt par vienu lielu ģimenes māju, tāpēc ir nepieciešamas izmaiņas.
Gribam, lai māja ir kaut cik moderna, silta un ar ūdeni.”
A. Dravniece neslēpj, ka cilvēki vairākkārt ieteikuši namu nograut un tā vietā uzcelt ko jaunu. Arī vīrs atzinis, ka tas būtu ātrāk un vienkāršāk.
Tomēr viņa norāda, ka abiem ir svarīgi, lai paliek jau esošā fasāde, jo apzinās, ka mājai ir sava vēsturiskā vērtība.
Uzziņai:
Novada līdzfinansējums kultūrvēsturisko objektu atjaunošanai
Pieejamais līdzfinansējums 2024. gadam ir 40 000 eiro.
Pretendentam jāparedz finansējums no saviem līdzekļiem ne mazāk kā 50% no attiecīgo veicamo darbu izmaksu tāmes.
Pozitīva lēmuma gadījumā pašvaldības līdzfinansējumu piešķir 50% apmērā, bet ne vairāk kā 5000 eiro gadā restaurācijas būvdarbiem un ne vairāk kā 2500 eiro gadā citiem darbiem (būvdetaļu restaurācijai, būvniecības dokumentācijas un AMI izstrādei, būvju konservācijai).
Kopējais finansējums vienai ēkai vai būvei nedrīkst pārsniegt 40 000 eiro.
Avots: Dienvidkurzemes novada pašvaldības semināra materiāli
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
