Daļu kolekcijas krūzīšu viņa lieto ikdienā, piemēram, ar populārās multiplikācijas filmas varoni kurmīti. To māsa Antra viņai atveda no Čehijas. Metāla krūzīte izturīga, tāpēc saimniece vadā to līdzi arī pa Latviju, kad dodas ceļojumos.

No dažādiem kontinentiem

A. Kozlovskai ir arī tik mazas krūzītes, no kurām grūti dzert, vēl izslīdētu no pirkstiem. Taču tās, no kurām dzer, neviena nav saplīsusi. Pat ne pirmā, ko Antai uzdāvināja, kad bija 14–15 gadu. To viņai atveda no Dziesmu svētkiem.

“Tad, meitai 5. skolu beidzot, uzdāvināja krūzīti ar skolas nosaukumu, vēlāk – mazu no Grieķijas. Es nopirku Viļņā skaistu porcelāna, kad mācījos Bulduros [tehnikumā] un braukājām mācību ekskursijās.

Pēc tam jau sākās mērķtiecīga krāšana – gan citi atved no ekskursijām, gan arī pati nopērku, kad kaut kur aizbraucu,”

Anta atklāj, ka vistālāk vestā ir no Šrilankas, kurp pērn bija aizceļojusi māsa. Tā ir viegla, no bambusa, ziloņkājas formā.

Savukārt jaunākās – no Polijas, Gdaņskas, kur Anta bija aizbraukusi, māsa atveda no Kanāriju salām, bet meita – no Lasvegasas un Holivudas. Tās greznas, melnas ar zeltu, līdzīgas krūzei no Dubaijas.

“Pati mazākā atbrauca pie manis pagājušajā gadā, to atveda mamma no Sicīlijas. Miniatūra kā piņģerots, virsū divas peldētājas,”

Anta smejas, ka lieta nonākusi īstajā adresē, jo viņa aizrautīga peldētāja.

Ir cilvēki, kurus ārzemēs pēdējā dienā pārņem suvenīru drudzis. Attopas, ka neko nav nopirkuši mājiniekiem, un sāk steidzīgi meklēt. Anta nav no tādiem un krūzītes skatās laikus. Neesot viegli atrast kādu īpatnu, atšķirīgu no citām.

“Lielākā daļa Ķīnā tiek ražotas, un formas diezgan līdzīgas, tikai atšķiras uzraksti,” Anta atceras, ka, pārbraukusi no Vīnes, ieraudzīja Liepājā tieši tādu pašu krūzīti ar Klimta gleznu, kādu bija izvēlējusies Austrijas galvaspilsētā. Taču atšķirība ir, tur to iegādājās pārdevēja komplimentu pavadībā.

Viens krūzīšu stāsts ir par Jordāniju. “Viņi visur piedāvā tēju. Vienalga, kur tu ieej, lai kas par veikalu, – uzreiz ielej tēju. Piemēram, Akabā, viesnīcā, kur dzīvojām, bija nolikts tējas trauks, un jebkurā brīdī varēja pieiet padzerties.

Kādā dienā klīdām pa tirgu, kur katrs piedāvāja tēju, un tā no kādas vietas krūzīte man aizgāja līdzi…”

liepājniece atklāj, kā tikusi pie mazas, vēderainas, līdzīgas tādām, no kādām dzer Turcijā, kur arī tēja cieņā.

Anta dzer gan kafiju, gan tēju, un tās viņai daudz šķirņu. Favorīte – zaļā, ļoti garšo tēja ar pienu, kā dzer angļi.

“Atceros, mācījos kādā 5. klasē, kad mamma bija Indijā un atveda tēju. Teica: “Indieši to dzer ar pienu.” Pagaršoju tādā veidā – garšoja. Kad aizbraucu pie meitas uz Angliju, pagatavoju tēju ar turienes pienu un sapratu, ka tā ir garša, ko atceros no bērnības.”

Tējai ar pienu jāpieber cukurs, esot jābūt saldenai. Tikai nepārspīlēt! Ka nesanāk kā Jordānijā, kur dzer tik saldu kā sīrups. Acīmredzot karstajā klimatā tāda ir pašā laikā. Antai pieticis enerģijas “pa tuksnesi skraidīt”.

Garšīgie stāsti

Saistībā ar kolekciju viņa piemin dažādas valstis, bet par sevi saka: ceļots maz. Lielākoties pa Eiropu. Māsa gan ceļo vairāk, viņa arī papildina krūzīšu listi ar eksotisku valstu nosaukumiem.

“Jordānija bija tālākais punkts, uz kurieni pašas uz savu galvu aizbraucām. Izbaudījām desmit dienas,”

Antai ar Antru ir daudz kopīga, ne tikai līdzīgi vārdi.

Abas dzīvo Karostā tuvu viena otrai, nevar iztikt bez peldēšanās jūrā, ir prasmīgas rokdarbnieces, patīk gatavot ēst, un arī labi sanāk. 

Parasti pēc atgriešanās no kāda ceļojuma viņas rīko tematiskās vakariņas vai pusdienas. Grib saviem radiem parādīt kaut ko no tās ēdienkartes, ko pašas baudījušas ārzemēs.

Ir ēdieni, ko pēc tam gatavo vēl. Dažas garšvielas, piedevas ienāk ģimenes virtuvē uz palikšanu.

“Jordānijā nopirkām vietējo safrānu, mazus salmiņus. Pie rīsiem – izcils! Piešķir nokrāsu, un garša arī nedaudz ir,” Anta apraksta.

Viņai garšo arī itāļu ēdieni, lai gan Itālijā nav bijusi, toties garšas atmiņā Barselonas sangrija un paelja.

“Ir stāsts par Berlīni!” viņa iesmejas. “50 gadu jubilejā man radi uzdāvināja ekskursiju, un maija sākumā aizbraucām uz Berlīni. Iekrita 4. maijs, kad ir Latvijas svētki, un, protams, paņēmām līdzi balto galdautu.

Todien bijām Berlīnes Botāniskajā dārzā, uz soliņa uzklājām galdautu, uzlikām “Kāruma” sieriņus, Latvijas dzērvenes pūdercukurā, un arī mums bija svētki.

Brīnišķīga, neaizmirstama diena – silts laiks, ziedēja ceriņi…”

Taču no rīta latvieši bija bijuši turku tirgū un nopirkuši mango. Pārdevējs piekodinājis: “Jūs noteikti šodien apēdiet, jo tie ļoti gatavi!”

Ceļotāji visu dienu trīs mango nēsāja līdzi somā pa Berlīni, bet vakarā, kad nu ēstu, konstatēja, ka nav naža, ar ko augļus sagriezt. Labi, ka sieviešu somiņās ir nagu vīlīte… Mīkstumam piekļuva, un tas bijis patiešām garšīgs.

“Izraēlā, Eilatā, citronkoki aug kā mums ābeles. Pie privātmājas zari pārkārušies pāri žogam, augļi sakrituši pa zemi. Neatstāsim taču mētājamies, salasījām,” Anta stāsta, ka māsas pārvedušas arī tomātus un mamma no to sēklām izaudzējusi stādus.

Pēc tam varēja ēst nezinkādas šķirnes ražu un atcerēties tās ceļu līdz Latvijas siltumnīcai.

Pasaule dāvā daudz prieka, Anta saka. Pēdējos četrus gadus kopā ar draudzenēm un ģimenēm viņa to atrod, arī apbraukājot Latviju.

“Mūsu zemē ir ļoti daudz, ko redzēt.

Pārvedu mājās krūzīti, un tā atgādina par satiktiem aizrautīgiem cilvēkiem, kuri ir savā īstajā vietā. Daudzi patiešām cīnās, lai saglabātu kultūrvēsturisko mantojumu, piemēram, Stāmerienas pili, kas nemaz nav pils, bet celta par dzīvojamo māju. Tai ir stikla jumts!” Anta iespaidojas no visa piedzīvotā, tāpēc arī viņai ir, ko liet krūzītēs citiem. 

19Skatīt galeriju

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.