“Viņa neraujas būt priekšplānā, bet dara,” par biedrības “Jūrmalciema valgums” pārstāvi saka Nīcas senlietu krātuves vadītāja Gita Vanaga. 

Strādā ar palīgiem

Gan biedrības ikdienas darbā, gan svētku gatavošanā un vadīšanā R. Pāvela dara daudz, bet uzsver, ka nav taču viena; visi strādā plecu pie pleca.

Arī iesaista savas ģimenes – otrās pusītes, bērnus un viņu dzīvesbiedrus –, jo paši vien nespētu izdarīt.

Vienalga roku esot par maz, tāpēc uzrunā palīgus. Piemēram, šajos Reņģu svētkos nodarbināt bērnus dažādās aktivitātēs atsaucās Nīcas Jauniešu centrs.

Biedrība sadarbojas ar Dienvidkurzemes pašvaldību, saņem palīdzību no Valsts Zivsaimniecības tīkla atbalsta programmas, kuru īsteno Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs, taču jādara ir pašiem.

Viņu rīcībā nodota tīklu māja “Piestātne”, un tā jāapsaimnieko. Drīz jūrmalciemnieki atrotīs piedurknes nākamajam lielajam pasākumam – Zvejnieku svētkiem, ko arī rīko biedrība.

Rasmu darbos labi iepazinusi Irēna Krētaine. Viņa domubiedri raksturo ar vārdiem: “Ļoti apņēmīgs, atbildīgs un sirsnīgs cilvēks. Kopā darbojamies jau gadiem, ir piedzīvots daudz.

Bijušas negulētas naktis, gatavojoties mūsu rīkotajiem svētkiem, jo vienmēr cenšamies izdarīt tā, lai visi paliktu apmierināti.”

Tradīcijas iedibināt, uzturēt dzīvas un kopt ar regulārām norisēm nav viegli. Kāpēc viņi izvēlējušies rīkot tik plašus svētkus, vai tad nepietiktu ciema mērogā?

Rasma jautā pretim: “Kāpēc lai cilvēki arī no citurienes neuzzinātu, ka ir tāds Jūrmalciems ar savām tradīcijām? Lai viņi stāstu par to aiznes tālāk! Ja mēs paši, vietējie cilvēki, nepopularizēsim, citi taču to nedarīs. Zinām, ka ir braukuši no Talsiem, Kuldīgas, Saldus, Rojas zvejnieki bijuši apskatīties.

Parasti pasākumos kaut ko pamainām, lai nav vienveidīgi, un vienmēr cenšamies, lai apmeklētāji uzzina par zivīm. Mēs, biedrības cilvēki, tās pagatavojam vienkārši – kā mājās, bet aicinām arī pavārus. Viņi piedāvājuši ēdienus, ko mēs neesam ne baudījuši, ne redzējuši. Gribam ar kaut ko cilvēkus pārsteigt.”

Ierīkota kultūrvieta

Rasmai ir laba izdoma, un viņa idejas arī prot realizēt, saka Nīcas senlietu krātuves vadītāja Gita Vanaga, arī Jūrmalciema iedzīvotāja.

“Sarīkot svētkus noteikti nav viegli, jo ne jau vienmēr visus cilvēkus var iekustināt, bet Rasmai ļoti liels atbalsts ir ģimene, tāpat – biedrība.

Tam, kas dara, vienmēr ir arī kritizētāji; nekritizē jau tikai to, kas neko nedara.”

Pēc krātuves vadītājas domām, nozīmīgi, ka biedrības cilvēki ne tikai uztur tīklu māju, bet arī tajā rīko pasākumus. Tā ir vieta, uz kuru aizbraukt iepazīties ar ciemu, tā vēsturi, tur notiek izstādes.

“Uz “Piestātni” vedam ekskursantus, jo iekšā ir, ko redzēt; daudzus interesē māju īpašumu zīmes. Jūrmalciemā stāstām ne tikai par moliņu, vinču, sargu namiņu un aizliegto zonu, kas bija padomju laikā, bet arī ievedam mājā. Tur ir tīkli, ūdas, klāvi – viss, kas saistās ar zvejniecību,” turpina G. Vanaga.

“Rasmai rūp Jūrmalciems un vide, kurā dzīvo.

Kaut gan šeit ienācēja, dzīvo jau ilgi un ir pieņemta par vietējo. Viņa kopā ar ģimeni savās mājās vasaras sezonā izmitina tūristus, tā ka darbojas arī tādā jomā. Ir skaisti iekopusi puķu dobes. Rasmai darba apjoms liels, bet viņa arī spēj daudz padarīt.”

Iestājas par ciemu

R. Pāvelas pamatdarbs ir vietējā kūpinātavā – “Ostbaltfish” zivju cehā. No darba mājās viņa pārnes dūmu aromātu. Pati joko, ka tas ievilcies līdz kaulam.

Jautāta, cik sen saistīta ar zivju pārstrādi, atbild: “Kopš 1987.–88. gada, kad ienācām dzīvot Jūrmalciemā, bet jūras lietas un zvejniecība sirdī jau bija.

Mans paps bija tāljūras zvejnieks, rados daudzi vīrieši saistīti ar zvejniecību, tāpēc zivju lietas ir ļoti tuvas un viss ir daļēji asinīs.

Sava loma arī Liepājai, pilsētai pie jūras.”

Iedzīvoties Jūrmalciemā neesot vienkārši, tā sakot arī citi ienācēji. Taču priecējis, ka darbs, vai tā jūra vai zivju kūpinātava, ir ar roku aizniedzams. Un nu ciems ir kārtīgi pieaudzis pie sirds, atzīst R. Pāvela.

Viņa pārliecināta, ka par to vienmēr iestāsies visi iedzīvotāji, un jūrmalciemnieki arī ar lepnumu savu vietu pārstāv.

Kādi ir iedzīvotājas vērojumi par izmaiņām apkaimē vairāk nekā 30 gados? “Ciems ir mainījies.

Vietējo iedzīvotāju paliek arvien mazāk, zemes īpašumus iegādājas iebraucēji, lielākā daļa laikam ir lietuvieši,”

jūrmalciemniece atzīst, ka par šo tendenci var priecāties, jo cilvēku kļūst vairāk, bet, no otras puses, ir skumji, ka neienāk latvieši.

Lietuviešu kaimiņi cenšoties iedzīvoties, iekļauties vietējā sabiedrībā, ir pasākumos, ko rīko “Jūrmalciema valgums”. Uzzinot, kas kur būs, un ir klāt.

Drīz uz piekrasti plūdīs atpūtnieki. Daudz būs tādu, kuri tur atgriezīsies jau nez kuro gadu, zina R. Pāvela. Viņi vairās no skaļām pludmalēm un brauc baudīt Jūrmalciema klusumu un rāmo skaistumu.

R. Pāvelai patīk redzēt, kā ciems atdzīvojas, bet augustā, kad cilvēki brauc prom, esot mazliet skumīgi.

Vizītkarte

Rasma Pāvela

• Liepājā dzimusi, augusi un mācījusies vidusskolā.
• No 1987. gada ar ģimeni dzīvo Jūrmalciemā.
• Precējusies ar Imantu Pāvelu, ir meitas un divu dēlu mamma.
• Kempinga “Klajumi” saimniece.
• Strādā uzņēmuma “Ostbaltfish” zivju pārstrādes cehā Jūrmalciemā.
• Agrākās interešu kopas “Kalvas” dalībniece, viena no biedrības “Jūrmalciema valgums” dibinātājām.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.