liepajniekiem.lv
“Es nejūtos, ka man būtu tik daudz gadu. Bet tad es paskatos uz saviem bērniem un saprotu, ka tomēr esmu veca. Meitas jau nosirmojušas un abas pensijā. Tagad jau mazbērni sāk sirmot. Un vienam no mazdēliem jau ir savi mazbērni,” smej kundze.
Jāpatīk strādāt
Jubilāre dzimusi 1924. gadā Balvu pusē, kur joprojām deklarēta. Šobrīd viņa dzīvo pie meitas Blāzmas un mazdēla Klāva Vikmaņiem Nīcas pagasta “Vērbeļniekos”.
Dzimšanas dienu viņa nosvinēja ar ģimeni, kuplu skaitu sveicēju un mīļāko mūziķi Ainaru Bumbieri, kurš Zelmai par godu muzicē jau kopš viņas 95. jubilejas.
Visiem, kas jaunāki par viņu, viņa novēl mīlēt fizisku darbu. Tas, viņasprāt, arī ir ilgas dzīves noslēpums.
“Nekad nav bijis tā, ka nav par ko parūpēties, ko padarīt. Vienmēr, kad pamostos, uzreiz domāju – kas šodien ir darāms?
Darbs man vienmēr ir bijis pirmajā vietā,”
viņa stāsta.
Strādājusi sūri, jo viena pati audzinājusi meitas.
Viņa atklāj, ka nav smēķējusi vai lietojusi alkoholu, lai gan ar smaidu portālam atzīst, ka vienu reizi dzīvē tomēr sanācis krietni noreibt no kāda grādīgā.
Tagad Z. Šulce visā nopietnībā klausot ārstus un lietojot visas nepieciešamās zāles.
Lielāko daļu dzīves Z. Šulce ir nodzīvojusi Latvijas otrā galā – Balvos, kur viņa kļuva par pirmo sievieti pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā.
Tajā laikā pilsēta vēl tikai atguvusies no kara postījumiem, tāpēc labiekārtošanas darbi bijuši nozīmīgi. Viņas laikā uzbūvēta gan jauna estrāde, gan stadions, gan atjaunots pilsētas skvērs.
Darbus, kurus dažkārt bijis grūti īstenot nepieejamo materiālu dēļ, sieviete atceras gluži kā pagājušās nedēļas notikumus.
Balvos viņa nodzīvoja 64 gadus. Kādu laiku padzīvojusi arī vienistabas dzīvoklī, kas bijis tieši blakus garāžai.
“Man pilsēta sagādāja dzīvokli, jo viņiem bija kauns, ka izpildkomitejas vadītāja dzīvo tā,”
smej sirmgalve.
Uz Liepāju pārcēlusies 2014. gadā un pavisam negaidīti. “Es biju saslimusi. Nolēmu, ka atbraukšu pie meitas izdzīvot ziemu un tad braukšu atpakaļ uz Balviem. Nebija domas palikt Liepājā,” palikt viņu pierunājušas meitas, kuras bija pārliecinātas, ka mammai vairs nav vajadzības vienai dzīvot tik tālu.
Meita Blāzma Vikmane, ar kuru kopā dzīvo simtgadniece, pastāsta, ka uz “Vērbeļniekiem” abas pārcēlušās kovidlaikā.
“Šī visu laiku bija vasaras māja, un kā rudens, tā atpakaļ uz Liepāju. Bet tad Klāvs mūs te, tālāk no baciļiem, tālāk no cilvēkiem, atveda un mēs sākām te dzīvot visu laiku,” par sava dēla rūpēm stāsta B. Vikmane.
Stingra roka
Z. Šulce izaudzinājusi ne vien savas meitas, bet arī māsas meitu un pāris mazbērnu. No visa padarītā ar to viņa lepojas visvairāk.
“Viena no māsas meitām saslima un palika nedzirdīga, nerunīga. Es to meitenīti paņēmu pie sevis. Viņa pie manis auga 12 gadus.
Otrs mans nopelns ir Liesmas dēls, kuru audzināju 18 gadus. Bija labs, paklausīgs, nekādas grūtības nesagādāja. Un Blāzmas meitu paņēmu sešos mēnešos un ar pārtraukumiem audzināju līdz piecu gadu vecumam.”
Simtgadniece atceras, ka visu mūžu cilvēkiem teikusi, ka viņai ir seši bērni, nevis divi. Dažkārt gan tas esot nobiedējis kādu kavalieri.
“Vienreiz viens kungs mani ļoti lūdza dancot un, kā jau vīrietim, viņam bija jāzina mans ģimenes statuss.
Es viņam teicu – man ir seši bērni. Viss. Vairāk mani nelūdza. Pazuda man tas pielūdzējs,”
viņa joko.
Gan darbā, gan kā mamma bijusi stingra, bērnus audzinājusi pēc vecām metodēm. Viņasprāt, gan tas neesot slikti, jo mūsdienās bērni tiekot par daudz lutināti.
Pati vienpadsmit gadu vecumā kļuvusi par bāreni un devusies dzīvot pie savas mammas radiem, kur daudz dzīvesziņu ieguva no onkuļa Jēkaba, kuru kundze raksturo kā ļoti sirsnīgu kungu, kurš bija talantīgs un varēja darīt dažādus darbus.
Arī tagad, svinot jubileju, no jaunākās meitas saņēmusi dāvanā kabatlakatu ar izšūtu J burtu un teikumu, ka tas ir no mīļā onkuļa.
Viena no daudzām lietām, kas viņam padevās, bija dzeja. Vienu no viņa sacerētajiem dzejoļiem par zvejnieka laivu Z. Šulce var noskaitīt vēl tagad.
Turpina sevi nodarbināt
2008. gadā savas atmiņas un dzīvesstāstu viņa izklāstīja grāmatā “Dzīves raibumi”, kuru sarakstījusi ar meitas Blāzmas palīdzību.
Ar to gan viss nebeidzies, jo 2016. gadā ar ģimenes palīdzību izdeva arī “Vecmāmiņas Zelmas anekdošu krājumu”.
“Es sakrāju anekdotes, ko izgriezu no žurnāliem, avīzēm. Neprotu anekdotes stāstīt, jo tas ir jāmāk. Tās sagudrot es arī neprotu. Protu tās tikai sakrāt un izlasīt. Tas ir mans hobijs, vaļasprieks.
Tā nu dzīvīte rit tikai uz priekšu, diena pie dienas, un paskat, jau simts klāt. Pilnīgi neticas,”
pauž sieviete.
Daudz ko dzīvē viņa tomēr nav apguvusi – slidot, slēpot, peldēt.
B. Vikmane piebalso, ka mamma neprotot arī apieties ar datoru, telefonu. Toties, viņa pačukst, mamma vēl joprojām aktīvi pildot sudoku mīklas – viņai tās regulāri pērk un mazmeita Māra atved pat no Vācijas.
Neizpaliekot arī Balvu laikraksta “Vaduguns” sudoku mīklas, kuras atrisinājusi viņa sūta atpakaļ uz redakciju un allaž nonāk pareizi atminējušo sarakstā.
Tikpat liels ķēriens viņai esot arī uz visādiem dārza darbiem. Kaimiņi Balvos bieži vien viņai jautājuši pēc padoma.
Sirmgalve regulāri ada. Viņa bijusi Balvu Kultūras un atpūtas centra rokdarbnieču pulciņa “Mežģis” dalībniece, un, to pārstāvot, viņas adītie cimdi reiz pagozējušies arī NATO samitā.
Kādreiz veidojusi lielformāta gobelēnus, no kuriem daži tagad rotā mājas sienas. Ar saviem rokdarbiem kundze lepojas un braši atzīst, ka labprāt ar tiem palielās.
Abas ar vecāko meitu uzņēmušās veidot dekorācijas “Vērbeļnieku” kokiem. Kādreiz Z. Šulce iesaistījusies vairāk, bet nu lielāko daļu padara B. Vikmane.
“Mamma nomēra pamatu, pietamborē galus un tad piešuj manus tamborējumus uz audekla,” viņa stāsta.
Simtgadniece piebalso, ka aizpagājušajā gadā izveidoja 160 šādus dekorus, bet viņas meitas pauž, ka kopumā izveidojušas aptuveni 800 dekoru.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
