Līva Hammonda
"Kurzemes Vārds"
Ko darīt? Vai tiešām sociālie tīkli ir tik ļauni un vai būtu jāliedz piekļuve internetam bērniem pavisam? Kā vecāki un pedagogi rada balansu starp šiem diviem pīlāriem, lai bērni iegūtu maksimāli lietderīgo no abiem?
Viss dzīvei?
Kādas ir izglītības pozitīvās puses? Izglītības sistēma galvenokārt nodrošina strukturētu mācīšanos.
Tā ir organizēta, lai bērni iegūtu visas (ja pavisam godīgi, tad tās noteikti nav visas dzīvē vajadzīgās zināšanas) nepieciešamās zināšanas un prasmes katrā attiecīgajā vecumā, sākot no valodām līdz pat matemātikai un dabas zinātnēm.
Skolās izglītības sistēma fokusējas arī uz kritiskās domāšanas attīstīšanu.
Skolēniem ir iespēja uzdot jautājumus, izdarīt secinājumus un pieņemt lēmumus, balstoties uz sniegto informāciju.
Viens no svarīgākajiem faktoriem, ko bērni var iegūt skolas vidē, ir socializācija ar vienaudžiem. Skola ir ideāla vieta, kas rada iespējas bērniem sadarboties vienam ar otru, veicināt savstarpēju atbalstu un veidot draudzības.
Šo varētu droši likt vienā (ja ne pat augstākā) plauktiņā ar zināšanām, ko skolēni iegūst no grāmatām. Ikdienas socializācija ar vienaudžiem palīdz bērniem attīstīt attiecības nākotnē, nonākot reālās dzīves situācijās, kas ir ārpus kontrolētās skolas vides.
Tomēr ne viss, ko mums piedāvā tradicionālā izglītības sistēma, šodien ir vērtējams tikai ar plusa zīmi.
Kā piemēru var minēt elastības trūkumu, kas nomāc bērnos radošumu un individualizētus mācību ceļus.
Projekts “Skola 2030” ir plānots kā jaunu vēsmu ieviešana mūsdienu izglītības sistēmā.
Taču, ja mēs esam godīgi, vai ir iespējams veikt kvalitatīvas izmaiņas sistēmā, kas jau ož pēc pelējuma, bez kārtīga berziena ar etiķi, kas iztīrītu un iznīcinātu visu satrunējušo, lai varētu sākt būvēt ko jauno un skaistu?
Lielā pulvera paka ģimenei
Ļoti liels uzsvars tiek likts uz kontroldarbiem un testēšanu, lai katrs skolēns sasniegtu noteiktus standartus, tādā veidā neļaujot bērniem attīstīt radošumu un domāšanas elastību.
Kas notiek ar mācību plāniem? Vai skolotāji, kas strādā šajā sfērā jau gadus divdesmit, ir gatavi mainīt savas mācību metodes un iet kopā ar laiku? Vai arī ir pārliecība, ka
“matemātika šodien ir tā pati, kas bija 1999. gadā, skaitļi nemainās, līdz ar to nav nepieciešams mainīt tās pasniegšanas metodes”?
Pats populārākais temats, par ko mēs runājām un jautājām skolotājiem skolā jau 2000. gadā, bija – kur mēs to pielietosim dzīvē? Uz ko atbilde bija – algebra ir nepieciešama, lai trenētu smadzenes. Diezgan loģiski, vai ne?
Taču kā ir ar tām zināšanām, kas tiešām mums ir nepieciešamas dzīvē, un skolā tās nemāca vai tikai pavisam nedaudz tām pieskaras? Piemēram, zināšanas par finansēm.
Iemāca aprēķināt procentus, iemāca, cik centu ir vienā eiro. Bet kā ar praktisku naudas lietošanu reālajā dzīvē? Kā plānot savu mēneša, gada, piecgades budžetu?
Mums reiz mājturībā mācīja, ka vienmēr ir izdevīgāk pirkt lielos iepakojumus, jo tā sanākot lētāk.
Tad nu eksāmenā bez domāšanas atbildēju, ka ģimenei, kurai ir palikuši vien kādi piecpadsmit lati līdz mēneša beigām, ir izdevīgāk nopirkt lielo veļas pulvera iepakojumu par pieciem latiem. Un izrādījās, ka atbilde bija nepareiza.
Ģimenei tomēr vēl būtu nepieciešams paēst un varbūt kādu rēķinu samaksāt par tiem piecpadsmit latiem.
Šīs, lūk, ir tās lietas, ko skolā nepastāstīja. Pietrūkst loģiskās domāšanas attīstīšanas, lai iemācītos, kā ietaupīt naudu, kur un kā investēt, kā atvērt un uzturēt savu uzņēmumu (ieskaitot visas nepieciešamās anketas, kas jāaizpilda, un to, ko likumi saka par ienākumiem un nodokļiem), ne tikai, kā izdomāt, cik pildspalvu ražot un par cik tās pārdot.
Arī emocionālā inteliģence izpaliek skolā, jo uzsvars tomēr tiek likts uz akadēmiskajām zināšanām.
Komunikācijas prasmes, laika pārvaldīšana un organizēšana un pat tādas ikdienas dzīves prasmes kā ēdiena gatavošana, mājas uzturēšana un pat pirmā palīdzība tiek ignorēti tradicionālajā izglītībā, bet tas viss ir būtiski nepieciešams patstāvīgai dzīvei, kas sākas pēc skolas izlaiduma.
Vieta, kur iepazīt citas kultūras
Šeit tad nu var nākt talkā sociālie tīkli un internets. Tā ir lieliska vide, kur piekļūt visai nepieciešamajai informācijai dažu sekunžu laikā, ja ir pietiekamas prasmes to lietot un spēja to izšķirt un saprast, kas ir noderīgs un kas ir nepatiess vai lieks.
Arī šim procesam ir nepieciešamas prasmes. Ir dažādas interneta platformas, kas var veicināt bērnu un jauniešu radošumu un ļaut viņiem izpaust savus talantus, piemēram, fotografēšanā, video rediģēšanā un satura veidošanā.
Mūsdienu skola ne vienmēr atbalsta bērnu talantu attīstīšanu, to atstājot vecāku ziņā.
Sociālie tīkli ir fantastiska vieta, kur iemācīties par pasaules kultūrām, valodām, tradīcijām, sazinoties un komunicējot ar jauniešiem visā pasaulē.
Ceļot ir lieliski, bet ar iespējām, ko piedāvā internets un sociālie tīkli, redzēt jaunas vietas un lietas ir finansiāli izdevīgāk.
Jauniešiem sociālie tīkli var būt noderīgs rīks karjeras izglītībai un iespēju meklēšanai, jo tie piedāvā informāciju par dažādām profesijām, prasībām un pieejamajām iespējām darba tirgū.
Sociālie tīkli var tikt lieliski izmantoti kā platforma, kur bērni un skolēni var izpaust savu viedokli un iesaistīties diskusijās par dažādiem jautājumiem, un dalīties ar savu viedokli.
Tie var būt resurss pašizglītībai un izpētei ar piekļuvi dažādiem tiešsaistes kursiem, video materiāliem, ekspertu ziņām un pētījumiem par dažādām tēmām un jautājumiem, kas interesē bērnus un skolēnus.
Būt gataviem arī sliktajam
Jāpiemin arī dezinformācijas riski, jo sociālie tīkli un internets var būt pārpildīts ar nepatiesu un maldinošu informāciju, kas var mulsināt bērnus un veicināt nepareizu izpratni par pasauli.
Ļoti izteikta interneta negatīvā puse ir atkarības veidošanās. Ilgstoša un nekontrolēta tā lietošana var izraisīt atkarību un novirzīšanos no citām svarīgām darbībām, piemēram, mācībām vai fiziskām aktivitātēm svaigā gaisā.
Arī uzmanības noturēšanas ilgums samazinās, jo
informācijas ātrums internetā veicina jaunieti skriet tai cauri ļoti lielā ātrumā, kas var negatīvi ietekmēt bērnu spēju koncentrēties citām aktivitātēm
skolā un mājās.
Tomēr viens no satraucošākajiem iemesliem, kāpēc vecāki un skolotāji ne vienmēr ir atbalstoši jauniešu piekļuvei internetam, ir tiešsaistes vajāšana.
Sociālo tīklu anonimitāte var veicināt vajāšanu, naida izpausmes, kas var ietekmēt bērnu emocionālo stāvokli, pašcieņu un pašvērtējumu.
Nav noslēpums, ka internets ir pieejams arī cilvēkiem, kas ne vienmēr vēl citiem tikai labāko, īpaši bērniem, līdz ar to ir ļoti svarīgi mācīt skolēniem par interneta drošību jau laikus – neatklāt personīgo informāciju, adresi, telefona numuru un citus svarīgus datus.
Ko tad iesākt? Kā panākt to, lai bērni saņem labāko no abām pusēm? Būsim godīgi, jaunumi un izmaiņas nevienam sākumā nepatīk, taču mums ir jāiemācās to izmantot savā labā.
Absolūti liedzot skolēniem piekļuvi internetam vai sociālajiem tīkliem, būtiski samazinās viņu iespējas uzzināt un iemācīties ko jaunu.
Vecākiem un skolotājiem jāiemāca, kā šīs platformas lietot droši.
Arī uguns cilvēkiem ir bīstama, ja ar to neprot rīkoties.
Gan tradicionālā izglītība, gan sociālie tīkli spēlē būtisku lomu jaunu prasmju attīstībā, un ir svarīgi atrast līdzsvaru starp abiem, lai izmantotu priekšrocības, samazinot riskus, un galu galā sagatavotu bērnus un skolēnus veiksmīgai dzīvei digitālajā laikmetā.
