Liepāja vēl gaidībās

Liepājas pašvaldībai iecere būvēt pilsētā krematoriju dzima 2009. gadā – Garnizona kapsētā, vienlaikus to paplašinot.

2022. gada maijā Liepājas dome rīkoja tai piederošā zemes gabala Ģenerāļa Baloža ielā 37 (Garnizona kapsētas teritorijā) apbūves tiesību izsoli ar mērķi – krematorijas un tās funkcionēšanai nepieciešamo inženierbūvju būvniecība.

Interesi izrādīja SIA “Liepājas enerģija”.

Taču daudzi Tosmares un Karostas iedzīvotāji bija pret šādu ēku pie savām mājām. Saistībā ar pašvaldības rīkotās apbūves tiesību izsoli tika sākta arī tiesvedība.

Cik tālu pavirzījies jautājums par krematorijas būvniecību, un vai tā joprojām aktuāla? Uz “Kurzemes Vārda” jautājumiem atbild Liepājas domes priekšsēdētāja padomniece Santa Margeviča:

“Jā, krematorijas iecere vēl aizvien ir aktuāla, bet šobrīd lietā jaunu ziņu nav. Turpinās tiesvedība.

2024. gada 24. aprīlī bija Latvijas Republikas Senāta spriedums, ar kuru atcelts Administratīvās rajona tiesas 2024. gada 30. janvāra spriedums, un lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajai rajona tiesai.

Ja tiesvedība noslēgsies par labu domei, tad komersants būs tiesīgs īstenot projektu Ģenerāļa Baloža ielā 37. Savukārt domes lēmums par alternatīvām adresēm pašreiz nav pieņemts.”

Kurzemē pirmā Saldū

Kopš aprīļa Saldū atvērta licencēta krematorija, kas ir pirmā Kurzemē, bet Latvijā kļuvusi par trešo; nu ir Saldū, Rīgā un Valmierā.

Saldus krematorija atrodas apbedīšanas kompleksā, kas uzbūvēts blakus tikko ierīkotai kapsētai uz pilsētas robežas, – Veides meža kapiem.

Tajos vēl neglabā, bet kapavietas iezīmētas, komunikācijas ierīkotas, stāvlaukums, labierīcības izbūvētas. Ir arī jauna autobusu pietura, tā ka līdz kapsētai un krematorijai varēs aizbraukt ar sabiedrisko transportu.

Ar apbedīšanas kompleksu “Kurzemes Vārdu” iepazīstināja SIA “Krematoriju apvienība” valdes loceklis Edgars Timpa.

Jautāts, vai bija kādas grūtības, iekams uzbūvēja apbedīšanas kompleksu, viņš izvairījās žēloties, tikai nosmēja, ka uzņēmuma vadība ir spītīga un nosprausto mērķi parasti sasniedz.

Vēlāk noskaidrojās, ka viņš arī ir “Krematoriju apvienības” īpašnieks. Taču sarunā izskanēja frāze, ka Saldus novada pašvaldība bijusi uzņēmējam pretimnākoša.

“Sniedzam pakalpojumus gan Kurzemē, gan pārējos Latvijas reģionos, bet

būtiski, ka ir Latvijā trešā krematorija, kas spēj piedāvāt kremācijas pakalpojumus reģionā, un vairs nevajag braukt tālu,”

E. Timpa minēja ieguvumu.

Rindu krematorijā nav, vien jāsazinās ar apbedīšanas pakalpojumu sniedzēju, un tas pārņems ar bērēm saistītās rūpes, piedāvās cilvēkiem variantus, kādi būtu viņiem pieņemami, tajā skaitā – par kremēšanu.

Nav nozīmes, vai cilvēku apglabā vai kremē, E. Timpa paskaidroja, ka procedūra viena un tā pati.

Ir stereotips, ka tuvinieki varētu saņemt nevis sava radinieka, bet cita cilvēka pelnus. Mēs, apskatot kremācijas telpu un krāsni, pārliecinājāmies, ka citus iebērt urnā nav iespējams.

Ne tikai tāpēc, ka darbinieki stingri vadās pēc kremācijas noteikumiem, kas nosaka nepieciešamās darbības, bet krāsnī ievieto vienu cilvēku, pēc kremēšanas izņem tikai atlikumus no viņa, tad tos sasmalcina un pelnus ieber urnā.

Iekšā ieliek arī šamota ripu ar kremācijas reģistrācijas numuru un krematoriju. Aizvāko un uz vāka uzliek identifikācijas datus – kremētā vārdu, uzvārdu, dzimšanas un miršanas datumus, kremācijas reģistrācijas numuru un datumu, krematorijas nosaukumu.

Pelnu svars ir dažāds atkarībā no cilvēka auguma, vidēji – 2 kg.

Urnu saņēmuši, cilvēki E. Timpam jautājot, ko darīt ar pelniem.

“Latvijā nav noteikts, ka urna obligāti jāapglabā. Kāds tur mājās, citi apglabā kapos, var arī apbedīt lauku īpašumā un virsū uzstādīt ozolu. Citi taisa medaljonus un tajos ieber pelnus, ir ģimenes, kas pelnus sadala starp radiniekiem vai izkaisa virs ūdens,” viņš uzskaita.

Parādījusies tendence, ka tuvinieki izvēlas atvadīties no aizgājēja nevis pie zārka zālē, bet pēc kremācijas. Saņem urnu un ziedus noliek pie tās.

Ja bijusi atvadu ceremonija zālē, tad no turienes mirušo uzreiz neved uz kremācijas telpu, bet novieto morgā. Kremē dienu vēlāk, tā ka urnu var saņemt kādā trešajā dienā.

Taču, ja klients vēlas, var arī pieteikt steidzamu kremāciju tajā pašā dienā, tikai tad papildus jāsamaksā.

“Krematoriju apvienības” vadītājs aplēsis, ka jau šobrīd

ap 20 procentiem nelaiķu tiek kremēti, ja pat ne vairāk.

Viņš pārliecināts, ka līdz ar jaunās krematorijas atvēršanu kremāciju skaits tikai palielināsies, jo pakalpojums kļuvis pieejamāks.

Viņam uzdots arī jautājums – kad kremē, vai pa skursteni izplūst dūmi? Nē, dūmu nav, tikai karsts gaiss. Un – vai neizplatās smaka? Nē, viņš teica, jo kremēšanas krāsns ir īpaši būvēta, sertificēta iekārta no Amerikas.

Darbiniekam, kas pie tās strādā, jābūt ne tikai zinošam, bet arī ar lielu atbildības izjūtu, uzsver E. Timpa.

Kāds būtu pieprasījums Liepājā?

“Līdz šim vedām kremēt uz Rīgu, tagad – uz Saldu. Pirmkārt, ir tuvāk, otrkārt, stipri lētāk. Rīgā [pakalpojumu pakete] – 470 eiro, šeit – 320,” Aizputes apbedīšanas biroja priekšnieks Guntis Skuja min, ka arī ceļa izdevumi līdz Kurzemes pilsētai ir ievērojami mazāki.

Viņš prāto, ka Latvijā tik ātri vēl nepāries uz plašu kremēšanu, jo īpaši laukos, tāpēc ka cilvēki konservatīvi, pieraduši darīt kā vecos laikos.

“Citiem aizgājējs, vēl dzīvs būdams, pateicis, ka grib, lai viņu kremē. Kad aprok urnu, arī ir vieta, uz kuru aiziet, nolikt puķes un pasērot. To es saprotu, taču

man nav pieņemami, ka pelnus izkaisa jūrā vai dārzā; tas ir kā izbērt gružus.

Bet es daru savu darbu un necenšos atrunāt, katrs, kā grib, tā lai dara,” saka G. Skuja.

Viņš uzskata, ka Liepāja krematorijas būvniecību ir nokavējusi.

Līdzīgās domās ir Liepājas apbedīšanas biroja valdes priekšsēdētājs Māris Strīķis.

“Kurzeme ir nosegta,” ar to viņš domā, ka no netālām pilsētām piesaistīt klientus būtu grūti, jo uzcelta krematorija Saldū.

Var jau konkurēt ar zemākām cenām, bet daudz nevar pazemināt, jo viss maksā arī pakalpojuma sniedzējam.

M. Strīķa uzņēmums organizē kremēšanu vidēji 5–6% no visiem apbedījamiem mēnesī.

“Šodien aizvedām uz Valmieras krematoriju, ar ko sadarbojamies, bet vestu arī uz Rīgu vai Klaipēdu,” viņš stāsta.

“Vecie cilvēki negribēja, ka viņus sadedzina, taču nomainījušās paaudzes un bērniem, kas tagad kremē vecākus, attieksme ir citādāka.

Visi skrien, strādā, jaunajiem nav laika iet uz kapiem un arī negribas.”

Tā kā kapsētās vietu sākt trūkt, kremācijas statistika varētu uzaugt līdz vidēji 20–30%. To M. Strīķis prognozē Latvijai, bet ne Liepājai, kur daudz pareizticīgo.

Viņš zina, ka šīs konfesijas cilvēki un viņu mācītāji ir kategoriski pret kremēšanu, vismaz Liepājā.

Saistībā ar Liepājā vēl neuzbūvēto krematoriju uzņēmējs neizpratnē par domes noteikumiem: “Nezin kāpēc vajadzīgs morgs 20 cilvēkiem un divas krāsnis; ko tad liks tajās iekšā? Otru krāsni nekad nedarbinās, jo tik daudz nevajag.

Parēķinot – ja divas strādā bez pārtraukuma, tad var sadedzināt pilnīgi visus Latvijā mirušos.”

Diskusiju par atrašanās vietu viņš uzskata par otrā plāna jautājumu, svarīgāks – ieguldījumi, lai izpildītu visas domes prasības. Privāts uzņēmējs riskētu, ka ieguldījumus neatpelnīs.

“Vajag mazu krematoriju ar vienu krāsni,” M. Strīķis saka no pieredzes.

“Cilvēki steidzas, bet ne uz kapiem”

Ainars Spirģis, SIA “Rainar” apbedīšanas biroja vadītājs

– Cik ilgi izvadāt cilvēkus pēdējā gaitā?

– Gandrīz 40 gadu, tā ka esmu pieredzējis dažādas situācijas, arī modi. Tagad nereti izvēlas māksliniekus, kuri vada bēru sarīkojumu, piemēram, krematorijas zālē.

Kāpēc iet pie kapa?… Ir ātrgaitas laikmets, un

visi kaut kur steidzas; nezinu gan, uz kurieni, bet uz kapiem neiet.

Kā bija, tā vairs nebūs. Vairs nav omīšu, kas kā kādreiz gāja laistīt puķes. Es domāju, ka kapu kultūra pēc mūsu paaudzes lēnām pazudīs.

– Arvien vairāk kremēs?

– Jā, jo trūkst zemes, kur apglabāt, arī tāpēc, ka jaunieši dzīvo ārzemēs, viņi nebrauks šeit un kapus nekops.

Baznīcas gan neatbalsta kremēšanu, bet tad jautājums – kas ir kas? Žanu d’Arku taču sadedzināja…

Citi pelnus izkaisa jūrā vai aizved līdzi uz ārzemēm un izkaisa tur. Ir tādi, kas sadala urnas saturu pa detaļām.

Man nav saprotams, kā var tēva pelnus iedot vienai meitai un otrai, aizvest katru daļu savā traukā.

Uzskatu, ka cilvēkam jābūt vienā vietā. Ne jau pelnos ir kopības izjūta.

Mirušam cilvēkam jābūt kapavietai, un es uzskatu, ka tā ir svēta. Tā būtu pareizi, nevis urnu turēt uz kamīna malas.

– Vai šobrīd Latvijā krematoriju ir pietiekami?

– Es domāju, ka jā un nez vai jātiecas uz to, lai būtu vairāk. Latvija vēl nav gatava kremācijai, taču process ir sācies un neatgriezīsies pie  apbedīšanas tikai zārkā.

– Jūsu uzņemumam šobrīd daudz darba?

– Vasara ir mierīgāka, lai gan notiek tādiem periodiem, viļņveidīgi. Līdzīgi, kā ir palaikam svētki, tā arī aiziešana.

Kādreiz bija teiciens, ka tad, kad lapas krīt un lapas plaukst, tad vairāk cilvēki mirst. Tas vairs nestrādā, tāpat – tad, kad ir karsts laiks.

Pasmejot teikšu, ka cilvēki grib sauļoties un negrib mirt.

Vienkāršāk, kad viss auksts un salst, un nepatīkami, tad viņi gatavāki aiziet. Protams, jokoju, bet bez humora nedrīkst, kaut arī tas melnais.

– Latviešiem raksturīgi uz nāvi paskatīties bezbailīgi, piemēram, folklorā.

– Kāpēc ne? Tas normāli, tikai nevajag viņu izaicināt, tad arī var slikti beigties. Un nedrīkst teikt: “Es tagad pēdējo reizi aizbraukšu tur un tur.” Nu, viņš arī pēdējo reizi aizbrauc.

Ar vārdiem jāapietas piesardzīgi, jāsaprot, ko ar tiem var izsaukt.

 – Vai Liepājā jābūvē krematorija?

– Es uzskatu, ka tā īsti nav vajadzīga, jo mums pietiek ar tām, kas ir Latvijā un Klaipēdā brāļiem lietuviešiem. Viņi vēl nebija atvēruši, kad jau atbrauca pie manis pakalpojumu reklamēt.

Lietuvieši ir uzņēmīgāki, darbā ražīgāki par mums.

Uzziņai

Krematoriju pakalpojumu cenas (eiro)

Es domāju tā: Vai gribat, lai jūs pēc nāves sadedzina?

Sarmīte Sisene – pavāre:

– Ģimenē par to esam runājuši, arī ar radiem. Manuprāt, tas tikai normāli laikus runāt par šo lietu. Bet, tieši kā darīt, tā katra cilvēka paša izvēle. Man personīgi būtu pilnīgi vienalga – kapos zārkā vai krematorijā un urnā. Kā bērni nolems, tā arī būs. Manuprāt, bēres varētu būt vienkāršākas, izdevīgākas, modernākas un vieglākas, ja izmanto krematoriju.

Emīls Butorins – strādā kafejnīcā:

– Es laikam izvēlētos urnu. Nav tik svarīgi, kur paliks manas atliekas. Izkaisīties vējā varētu būt skaistas beigas. Par apbedīšanas tradīciju maiņu neko nemācēšu teikt. Jaunieši mēdz runāt par nāvi, apbedīšanu, tas ir aktuāli. Bet ne tādā pesimistiskā, drūmā nozīmē. Vienkārši intereses dēļ.

Gaļina Ginzikeviča – skolotāja:

– Negribu būt kremēta. Ļoti nepatīk doma, ka krematorija varētu būt Liepājā vai pat blakus tai. Pēc kristīgajām tradīcijām ir pieņemts mirušo apbedīt kapos, nevis kremēt. Manu paziņu lokā cilvēki vēlas tikt apbedīti.

Margarita Doveika – dvīņu mamma:

– Es būtu par kremēšanu. Tā vienkāršāk. Dzīvoju Skotijā, un tur, kā liecina mani novērojumi, vismaz kādi 90 procenti iedzīvotāju izvēlas kremēšanu. Tad nevajag tik daudz vietas, zemes kapsētām. Taču ir cilvēki, kas pieder pie noteiktas ticības, piemēram, ebreji, musulmaņi, un viņi negrib tikt kremēti. Viņiem ir pat savas kapsētas.

Teresa Miloseviča – vecmāmiņa:

– Esmu domājusi un vairāk sliecos uz kremēšanu. Manuprāt, tā bērniem, palicējiem mazāk rūpju, nav jāiet kopt kapavietu. Agrākos laikos jau viss bija citādāk, kad ģimenes un paaudzes dzīvoja kopā, vienā zemē un tuviniekus apglabāja kapsētās, kapus regulāri kopa. Tagad cilvēki dzīvo dažādās valstīs un kapavietu regulāra kopšana ir apgrūtināta.

14Skatīt galeriju